Žanis Brants. Pensionārs. Dzimis 1936. gadā Baškīrijā latviešu kolonijā (izveidojusies 1885. gadā, kad latvieši izbrauca uz brīvajām zemēm). 1949. gadā no Baškīrijas, kur tolaik valdīja bads, aizmucis bez dokumentiem, jo tur cilvēkiem pasu nav bijis.
Žanis Brants. Pensionārs.
Dzimis 1936. gadā Baškīrijā latviešu kolonijā (izveidojusies 1885. gadā, kad latvieši izbrauca uz brīvajām zemēm). 1949. gadā no Baškīrijas, kur tolaik valdīja bads, aizmucis bez dokumentiem, jo tur cilvēkiem pasu nav bijis. Apmeties Liepājas pusē, vēlāk nonācis Jelgavā un 1971. gadā Platones krastā Jelgavas pievārtē sācis celt savu ģimenes māju.
To pilnībā uzcēla un nodeva divu gadu laikā. “Neviens neticēs tam, ko teikšu. Mājas stāvu uzcēlām deviņās dienās. Strādājām pieci cilvēki piecas sestdienas un četras svētdienas. Apkārtējie brīnījās,” smejas vīrs. Divu meitu tēvs, četru mazbērnu opis. Darbīgs otrās grupas invalīds. Par dzīvi nesūdzas. Domā, ja visiem būtu tik daudz kā viņam, varētu dzīvot. Atzīst, ka lielākajai daļai pensionāru ikdienas rūpe ir sūra.
Ž.Brants saņem 82 latu lielu pensiju. 20 procentu piemaksa par invaliditāti, pārējā naudiņa ir 43 gadu darba stāža rezultāts. “Pusi mūža esmu invalīds, bet vienmēr, cik vien varēju, strādāju,” saka Žaņa kungs, pastāstot, ka 2. grupu viņam atjaunoja pensijas vecumā, kaut gan veselības stāvoklis, kāpēc grupa piešķirta, gadiem ejot, nav ne uzlabojies, ne arī sevišķi pasliktinājies. Strādājis pārsvarā divos darbos – būvbrigādē un par kurinātāju. Viņa profesija ir apdares darbu speciālists. Arī pašlaik pensionāram darba pilnas rokas. Spēj tik visu paveikt.
Vai ar 82 latiem iespējams iztikt? “Pilnīgi droši varu teikt, ka vajadzētu vismaz uz pusi vairāk. Māja jāpieremontē, drēbes vajadzīgas, ēdiens, zāles. Nu ko tur runāt! Bet es izlīdzos. Palīdzu ar darbiem, dabūnu kādu kartupeļu maisu, malku. Tās sagādei līdz šim būtu nepieciešami 240 latu. Tas ir trīs manu pensiju apmērā. Bet kā citi pensionāri dzīvo, nesaprotu. Pazīstu pensionārīti, kura, nomaksājot visus maksājumus, paliek ar deviņiem latiem makā. Ko ar to var darīt? Labi, ka baznīca viņu pabaro ar siltām pusdienām.
Ž.Brants invaliditāti ieguva 34 gadu vecumā. Vispirms viņam ārstēja kaulu tuberkulozi, vēlāk sarkomu, visbeidzot nonāca pie slēdziena, ka problēmas ir no tā, ka gūžas kaulā nav ārstēts plīsums un tas apkaļķojies, veidojot labdabīgu audzēju. “Septiņus gadus mani ārstēja nepareizi. Labi, ka kāju nenoņēma. Bija tāds gudrs ķirurgs Guntis Eniņš.” Tomēr atlikušo mūžu Žaņa kungam bijis jāsamierinās ar dažādu kāju garumu, un tam nepieciešami speciāli apavi. “Agrāk valsts gādāja par diviem pāriem gadā – vienu vasaras kurpju un vienu ziemas zābaku pāri. Tagad ierēķināti divi pāri uz diviem gadiem. Saplīst, bet neko nevar darīt. Kaut kā jālāpās, jo ortopēdisko apavu cena ir no 100 līdz 200 latiem. To nevaru atļauties.”
Viņš labprāt palīdz sava vecuma ļaudīm – draugiem, radiniekiem. Sakārto sanitāro mezglu, saremontē krāsni, pielīmē flīzes, palīdz citos darbos, kuros viņam ir ķēriens un saprašana. To Žanis dara par brīvu. “Vienkārši izpalīdzu. Nekad neatsaku,” tas viņam šķiet pilnīgi pašsaprotami. “Bet labi, ka ir arī vietas, kur varu piepelnīties, bez tā neiztiktu,” atzīst darbīgais vīrs. Strādājot un rosoties savas neveiklās kājas dēļ vairākkārt nācies smagi krist. Daudzkārt lauztas gūžas, bijušas arī smagākas traumas. Trakākais, ka strādājis arī tad, kad ārsti konstatējuši vēl smagākas vainas par ribu lūzumiem. Ko es gulēšu slimnīcā? Tas iznāk par dārgu. Draudze aizlūdz, un, ticiet vai ne, varu atkal tikt uz kājām.” Šoziem pēc smaga kritiena četras dienas pavadījis slimnīcā. “Ilgāk nepaliku. Dakteris Eniņš toreiz teica, ka traumētus kaulus nedrīkst sildīt. Man sāka sildīt, gāju uz mājām, pagulēju un cēlos augšā.”
Pensionārs Žanītis nav dzirdēts sūdzamies. Viņam nešķiet, ka pienākas vairāk. Daudz strādājis un strādā savu iespēju robežās arī šodien. Kaimiņi par viņu runā labu, draugu netrūkst, prot arī savu humoriņu uzturēt. Paceļ cepuri un paklanās uz ielas satiktu paziņu priekšā. Tāds stils. Nekurnēt, darīt un saprast to, kam ir mazāk, nevis pielīdzināt sevi tiem, kam ir vairāk. Dzīvot palīdz ticība. Deviņus gadus no 69 atradis vietu savā baznīcā. Arī tur viņa rokai darba nepietrūkst.
