Rektore Irina Pilvere: «Jaunieši, neraizējieties, ja 18 gadu vecumā vēl nav skaidri nākotnes plāni!».
Vēl līdz augusta beigām turpinās jauno studentu uzņemšana LLU, kuru 1. jūlijā sāka vadīt jaunievēlētā rektore Irina Pilvere. «Ziņas» lūdza rektori uz sarunu gan par pirmkursnieku uzņemšanu, gan par augstskolas plāniem tālākā perspektīvā.
– Daudziem vidusskolu absolventiem šī vasara saistās ar grūtu izvēli, kur mācīties tālāk. Priekšstati par savu nākotni līdz pēdējam daudziem ir diezgan miglaini. Tad augstskolas izvēle ir kā laimes spēle, kurā ne vienmēr veicas uzvarēt. Kāds šis dzīves brīdis jaunībā bija jums pašai?
Jaunības sapnis man bija kļūt par juristi, kas bija mana tēva profesija. Taču gan tagad, gan tolaik, 1974. gadā, kad es beidzu vidusskolu, Latvijas Universitātē juristos bija liels konkurss. Turklāt man vajadzēja likt iestājeksāmenu vācu valodā, no kā bija nedaudz bail. Divas manas draudzenes devās mācīties uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju – uz ekonomistiem. Tā es aizgāju viņām līdzi, ļoti labi noliku iestājeksāmenus, pabeidzu ar sarkano diplomu un esmu laimīga par savu izvēli, kas lielā mērā bija liktenīga nejaušība.
Domāju, jauniešiem nevajadzētu raizēties par to, ka 18 gadu vecumā vēl nav īsti skaidrs, kas dzīvē interesē. Svarīgi, ka jaunietim vērtība būtu augstskolas diploms, ka viņš vēlētos studēt.
– Beidzamajā laikā valstī diskutē par to, ka pēc vidusskolas vai arī pamatskolas jauniešiem vairāk vajadzētu mācīties amatu. Piemēram, Vācijā lielākā daļa jauniešu dod priekšroku arodizglītībai.
Arī tur varbūt ir sava taisnība. Darba devēji pieprasa praktiskas zināšanas. Tomēr, manuprāt, augstskola ar trīs vai četru gadu studijām iedod jaunietim svarīgu saprašanu, kas un kā vispār dzīvē notiek. Studējot jauniešiem arī izkristalizējas skaidrība, kas viņus interesē un kādā virzienā iet tālāk. Es neesmu dzirdējusi, ka kāds teiktu: «Kam es tos četrus gadus studēju? Man to galīgi nevajag!» Labi, mainās intereses! Bet var maģistrantūrā pamainīt arī studiju virzienu! Būdama dekāne, esmu vērojusi, kā jaunieši, kuri pirmajā kursā atnāk kā «zaļi gurķi», no augstskolas sola aiziet krietni mērķtiecīgāki. Protams, paliek jautājums, vai viņi pieņem tos dzīves izaicinājumus, kas rodas pēc diploma saņemšanas.
Studējot visādi gadās, turklāt ne visu var stingri reglamentēt. Pirms vairākiem gadiem Informācijas tehnoloģiju fakultātē iestājās puisis, kurš jau pirmajā mēnesī sajuta, ka viņu tas studiju virziens galīgi neinteresē. Atklāti runājām, skatījāmies, ko darīt, kuri priekšmeti ir nokārtoti. Viņš nolēma pāriet uz Ekonomikas fakultāti un drīz vien atklāja, ka viņu saista uzņēmumu vadība un komercdarbība. Nu jau pēc diploma saņemšanas viņš strādā savā profesijā.
Pagaidām tādas prakses vēl nav, taču, manuprāt, piemēram, varētu būt tā, ka kāds zinātkārs zemnieks, kurš vēlas palielināt konkurētspēju, nolemj mūsu augstskolā apmeklēt mūžizglītības kursus, lai izprastu, kā ražot kādus nišas produktus. Pēc laika viņš skatās, ka vēl derētu pabeigt kursus arī grāmatvedībā. Pabeidz arī tos. Pēc pieciem vai desmit gadiem sertifikātu par kursu beigšanu sakrājies tik daudz, ka to var pielīdzināt kādas studiju programmas diplomam. Augstskolai jāspēj mainīties, jāspēj piedāvāt tāds pakalpojums, pēc kura ir pieprasījums.
– Būdama Zemkopības ministrijas ierēdne, Lauku atbalsta dienesta izveidotāja, jūs esat tieši piedalījusies lauksaimniecības politikas izstrādāšanā. Kādu redzat Latvijas perspektīvu šajā jomā?
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas prognozes par to, ka pasaulē palielināsies iedzīvotāju skaits, kā arī klimata pārmaiņas, kas citviet mazina iespējas lauksaimnieciskajai ražošanai, turpretī pie mums tās saglabājas, liek domāt, ka Latvijai ir ievērojams potenciāls gan pārtikas ražošanā, gan arī meža nozarē. Turklāt mūsu valstī vēl aizvien ir ap 900 tūkstoši hektāru nepietiekami efektīvi izmantotu, kā arī nekoptu, aizaugušu lauku. Daudzviet ir lauki ar zemu ražību. Latvija vēl ne tuvu nav Nīderlandei, kur viss līdz pēdējai grāvmalai ir apsēts un nav nepieciešama diskusija par to, ka zemi varētu izmantot vēl intensīvāk.
Un bez gudriem, izglītotiem cilvēkiem laukos nav iedomājama attīstība. Lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas ļoti strauji attīstās. Domāju, tieši šo tehnoloģiju dēļ kopš Latvijas iestāšanās ES lauksaimniecības prestižs jauniešu vidū ir audzis. Laukos nav vairs jārok ar lāpstu un jākaplē ar kapli. Ievērojams arī bijis ES atbalsts jaunajiem zemniekiem.
– Tomēr beidzamajā laikā LLU studentu skaits audzis tikai Veterinārmedicīnas fakultātē, pārējās tas ir krities.
Par Veterinārmedicīnas fakultāti arī šovasar interese ir liela. Es tikai raizējos par to, ka šīs fakultātes studentus vairāk interesē mīļdzīvnieku ārstēšanas bizness. Taču saimniecībām, kas nodarbojas ar lopkopību, trūkst labu veterinārārstu. Gribētu, lai mūsu Veterinārmedicīnas fakultāte vairāk orientējas lauksaimniecības virzienā.
Tiesa, šovasar ar pirmkursniekiem noslēgto līgumu skaits ir mazāks. Bet tajā pašā laikā mēs redzam jomas – lauksaimniecība, mežsaimniecība, ekonomika –, kur budžeta vietu skaits ir piepildīts. Agrāk lauksaimniekiem šajā ziņā bija problēmas.
– Studentu papildu uzņemšana notiek arī studiju programmās, kur nav aizpildītas budžeta vietas. Tātad, no vienas puses, valsts atbalsts būtu, bet jaunieši to «neņem galvā»?
No vienas puses, ir atzīstami, ka jaunieši, kā mēs noskaidrojām arī savā reflektantu aptaujā, pirmkārt izvēlas studēt to, kas viņus interesē. Arguments, ka studiju programmu izvēlējušies tāpēc, ka tajā ir budžeta vietas, paliek otrajā vietā. Taču, no otras puses, domāju, ka sabiedrībā tomēr nav pietiekami novērtētas, piemēram, tādas specialitātes kā «Zemes ierīcība» un «Vide un ūdenssaimniecība», kur mums vēl ir pieejamas budžeta vietas. Var jau spriest, ka lielie «mērnieku laiki» ir beigušies. Taču šajās studiju programmās daudz uzmanības tiek veltīts meliorācijai, kas pēdējos trīsdesmit gadus bija nepelnīti aizmirsta. Meliorācijas speciālistu trūkuma radītos zaudējumus var redzēt lauksaimniecībā, kad lauki pārpurvojas un aizaug, tādējādi vēlāk vajadzēs ieguldīt lielus līdzekļus to sakārtošanā.
Savukārt tiem, kuri pieteikušies studēt par daļēju maksu, gribu atgādināt, ka katru semestri mums notiek studentu rotācija. Kam vājākas sekmes, tas no budžeta grupas var nokļūt maksas grupā. Bet čaklākajiem var izdoties pretējais. Mēs vairāk pievērsīsim uzmanību, lai katrā fakultātē, sevišķi pirmajos studiju gados, tiktu sekmīgāk pārvarēti grūtākie studiju kursi un mazāks būtu studentu atbirums.
– Jūs rektora priekšvēlēšanu debatēs uzsvērāt, ka LLU vairāk jāpiesaista ārzemju studenti. Turklāt ne tikai maģistrantūrā, kas jau tagad ārzemju interesentiem ir pieejama, bet arī pamatstudijās.
Jā, tas ir attīstības virziens, kurā, manuprāt, augstskolai ir jāskatās, it sevišķi apstākļos, kad objektīvi dzimstība pirms 18–20 gadiem krasi pazeminājās. Šajā ziņā labus panākumus jau guvuši, piemēram, kolēģi Lietuvā, Kauņā, arī Čehijā. Pozitīvā pieredze rāda, ka viss sākās ar piedāvājumu. Bet pašlaik mums vēl īsti nav ko piedāvāt ārzemju studentiem. Šajā virzienā vajadzēja sākt strādāt jau vismaz pirms pieciem gadiem. Bija taču zināms, kā mainās demogrāfiskā situācija! Līdz šim pa vienai studiju programmai angļu valodā sagatavojuši vienīgi ekonomisti un pedagogi Tehniskās fakultātes Izglītības un mājsaimniecības institūtā. Līdz jaunam gadam piedāvājumam ārzemju studentiem jābūt krietni plašākam.
Lielā mērā orientējamies uz studentiem no Vidusāzijas valstīm (jūlijā neklātienē LLU parakstīja sadarbības līgumu ar Taškentas Arhitektūras un būvniecības institūtu – red.), kur ir vairāk studētgribētāju, nekā vietējās augstskolas var paņemt pretī. Pieredze rāda, ka šiem ārzemju jauniešiem vajag dot iespēju vispirms papildus apgūt angļu valodu un tikai pēc tam sākt mācīt specialitāti. Tādā veidā viņi ar vienu šāvienu šeit nošautu divus zaķus. Jāattīsta arī e-studijas, ko varam piedāvāt attālākos reģionos un ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. Šogad Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē mums jau bija pirmās trīs e-studiju absolventes.
– Daudz tiek spriests par LLU īpašumiem. To ir vairāk, nekā augstskola spēj izmantot. Taču tajā pašā laikā LLU gatavojas Valdekā būvēt jaunu Pārtikas tehnoloģijas fakultātes ēku, uz atjaunoto Valdekas pili plāno pāriet Lauku inženieru fakultātes ainavu arhitektūras studenti.
Ar šodienas prātu jaunu ēku Pārtikas tehnoloģijas fakultātei būvēt nevajadzētu. Tāda augstskolas attīstības stratēģija bija pieņemama līdz 2008. gadam, pēc tam to to vajadzēja revidēt. Pašlaik ERAF atbalstītais Pārtikas tehnoloģijas fakultātes ēkas projekts ir aizgājis tik tālu, ka to apturēt vairs nevar. Ir sākusies iepirkuma procedūra būvniekiem, un droši vien vēl šogad tiks ielikts ēkas pamatakmens. Tagad jāskatās, kā šo procesu virzīt tālāk un izmantot to pozitīvo, ko tas varētu dot.
– Kas mājos pilī, kur Pārtikas tehnoloģijas fakultāte aizņem diezgan ievērojamu daļu? Pirms apmēram gada Jelgavas Zinātniskā bibliotēka no LLU piedāvājuma perspektīvā pārcelties uz pili atteicās.
Žēl. Doma apvienot pilsētas un universitātes bibliotēku resursus, manuprāt, varētu būt laba. Informācijas jomā, arī bibliotēku zinātnē viss strauji attīstās. Ja ideja tagad «nestrādā», tas nenozīmē, ka, apstākļiem mainoties, tā nebūs derīga rīt.
Protams, domāsim, kā kvalitatīvi aizpildīt pili. Pirmkārt, fakultātes, kas tur jau ir – «lauksaimnieki» un «datoriķi» –, attīstās, ir gatavas aizņemt vairāk telpu. Otrkārt, arī visa Pārtikas tehnoloģijas fakultāte netaisās iet prom, piemēram, ķīmiķi ar savām laboratorijām paliks.
Par Lauku inženieru fakultātes galveno ēku Akadēmijas ielā 19 dekānei es prasu: «Kā jūs piepildīsiet telpas, kad ainavu arhitekti aizies uz Valdeku?» Viņai ir jādomā, kā savu ēku izmantot racionālāk, lai iespējami vairāk nosegtu ekspluatācijas izmaksas. Par saviem līdz šim nepilnīgi izmantotajiem nekustamajiem īpašumiem pirmkārt strādāsim kopā ar Jelgavas Domi. Nav jau brīnums, ka ir arī tādi objekti, kas šodien nevienam nav vajadzīgi tāpat kā vecās kolhozu fermas, kuru drupas dažviet redz laukos.
– Jūs iestājaties par LLU vadības reorganizāciju. Esat apņēmusies administrācijai, arī sev, samazināt algu?
Tie ir sāpīgi lēmumi. Tomēr nevar neņemt vērā, ka jau vairākus gadus studentu skaits un līdz ar to arī mācību spēku slodze ir samazinājusies, bet administrācija palikusi tādi pati. Es redzu, kā ar mazākiem resursiem var vadīt augstskolu. Tas process nenotiek vienā dienā. Nav tā, ka atnāca Pilvere un nogrieza kādus amatus. Šo tematu apspriežam ar attiecīgo daļu vadītājiem. Mērķis ir neliela, efektīva un uz pakalpojumu orientēta augstskolas pārvalde, kā arī ciešāka sadarbība ar zinātņu institūtiem – inovācijas, kas sekmē saimniecības attīstību.
Jāpiebilst, ka sakarā ar nepilnajām mācību slodzēm algas mācību spēkiem pēdējā laikā ievērojami samazinājušās. Turpretī administrācija taču nevar strādāt uz nepilnu slodzi, tādēļ atliek par desmit procentiem samazināt algas vadībai, kas gan ietaupa mazu kripatiņu augstskolas budžetā. Tam varbūt vairāk ir morāla nozīme. ◆
