Studentu saraksta nolasīšana, atzīmējot klātesošos un iztrūkstošos, sestdien ievadīja LLU hidromelioratoru 1975. gada izlaiduma saietu. Tajā piedalījās 19 no trīsdesmit absolventiem. Sanākušie ar prieku atcerējās studentu gadus, kā arī, cits citu uzmundrinot, runāja par vērojumiem, kas liecina – melioratora jeb zemes ārsta profesijas nozīme mūsdienās pieaug.
«Tajā laikā, kad mēs studējām, Jelgavā būvēja mikroautobusu rūpnīcu «RAF». Pilsētā no plašās Padomju savienības sabrauca celtnieki, kam bija cita mentalitāte un dzīves paradumi. Reiz kādā, šķiet,1972. gada pavasara naktī pie mūsu kopmītnēm pieci puiši skaļi spēlēja ģitāru un bļaustījās. Kopā ar asistentu tagadējo profesoru Ēriku Tilgali tovakar bijām virtuvē. Studenti iztika diezgan trūcīgi, pārsvarā ēda kartupeļus. Taču Ērikam kā mācību spēkam jau bija atsevišķs pieliekamais, un tas bija piebāzts pilns. Tad nu viņš man deva olas, un es kā rokasbumbas spēlētājs «švirkt» tās metu pa miera traucētājiem. Viņi aizvācās,» smejas absolvents Pēteris Streļčs. Deviņdesmito gadu vidū, kad padomju laika meliorācijas uzņēmumi panīka, viņš no melioratora pārkvalificējies par siltuma ražotāju un vadīja uzņēmumu «Valmieras siltums».
Rindā uz eksāmenu četros no rīta
Grupas biedru aplausus izpelnījās jēkabpilieša meliorācijas pakalpojuma sniedzēja uzņēmuma «Studentu Brēķi» darbu vadītāja Jura Ozoliņa uzrunas pirmie vārdi: «Es no pirmās dienas, kā sāku strādāt meliorācijā, turpinu to joprojām.»
J.Ozoliņš spriež, ka meliorācijas uzņēmumi Latvijā, kaut nelielā apjomā, saglabājās, pateicoties uzņēmuma «Latvijas valsts meži» pasūtījumiem. «No valsts puses ieguldījumi meliorācijā katru gadu pieaug. Pieaug arī ES līdzfinansējums šajā jomā,» saka J.Ozoliņš. No studenta gadiem viņš atcerējās docentu Arturu Valdmani, kurš kaimiņos Tehniskajā fakultātē lasīja lekcijas par materiālu stiprību. «Eksāmena rītā daži mūsējie gāja ieņemt rindu četros no rīta. Bija tāda kārtība, ka pirmajiem pieciem eksāmena kārtotājiem docenta asistents atļāva izvilkt eksāmena biļetes vēl stundu pirms viņa paša ierašanās. Tajā laikā, atbildi gatavojot, varēja špikot. Kad atnāca Valdmanis, tad vairs ne,» atceras J.Ozoliņš. Viņš uzsver, ka students ne visos mācību priekšmetos jūtas vienlīdz stabils, tādēļ dažkārt gadījies izlīdzēties ar špikošanu. Pats viņš trīs reizes kārtojis pārbaudījumu marksismā un ļeņinismā, kas padomju laikos bija obligāts mācību priekšmets.
Melioratoru dinastija
Salidojumā īpaši tika uzteikti Vaira un Juris Biezie – melioratoru pāris, kuru dēls Jānis no vecākiem ir pārņēmis uzņēmumu «Valkas meliorācija». «Nesen uzņēmums pabeidza meliorēšanu Rīgas lidostā. Esam būvējuši atkritumu izgāztuves Rīgā, mazās hidroelektrostacijas,» stāsta Vaira Biezā. Dēls Jānis arī ir studējis LLU, taču pamatstudijās Meža fakultātē, bet maģistrantūrā – Lauku inženieru fakultātes būvniekos.
Absolventi Labklājības ministrijas darbiniece Laima Čakste-Ozolniece un uzņēmuma «Jelgavas ūdens» agrākais vadītājs Jānis Laizāns, kas ir viens no rosīgākajiem kursa saietu rīkotājiem, atzīst, ka kurss padevies neparasti draudzīgs, neviens par dzīvi nesūdzas un tiekas vai katru gadu.
Lauku inženieru fakultātes docents Uldis Kļaviņš, kas LLU strādā kopš 1966. gada, piebilst, ka mūsdienās meliorāciju pasniedz ūdenssaimniecības un mērniecības studiju programmās. Šim priekšmetam ir atvēlētas 24 lekcijas un 16 praktisko darbu nodarbības, kā arī kursa projekts. «Tas ir par maz, lai meliorāciju apgūtu pienācīgā līmenī,» secina U.Kļaviņš. Viņš stāsta, ka šogad no 25 uzņemtajiem ūdenssaimniekiem pamatstudijas pabeidza 17. «Tagad jūt, ka studenti vairāk mācās sev, nevis ķeksīša pēc. Viņi kļūst gudrāki un čaklāki, vienīgi žēl, ka esam demogrāfiskajā bedrē un studentu ir maz,» saka docents. Viņš atceras, ka padomju laikos melioratoros ik gadu tika uzņemti 50 studentu latviešu grupā un 25 studenti krievu grupā. Tas arī bijis pārspīlējums, jo dzīvē tik daudz šo speciālistu neesot bijuši pieprasīti. Ar smaidu vecie pasniedzēji, kas piedalījās saietā, atvainojās bijušajiem studentiem par jaunības asumiem.
