Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālā organizācija, kas svin savu 55. jubileju, apvieno cilvēkus no Jelgavas, Bauskas, Dobeles un Saldus.
«Neredzīgs cilvēks ir tāds pats kā jebkurš cits. Reizēm varbūt pat optimistiskāks,» īsos un trāpīgos vārdos raksturo Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra Jelgavas filiāles vadītāja Ilze Makarova-Makaronoka, kuras darbs un dzīve cieši saistīti ar cilvēkiem, kuriem daļēji vai pilnībā liegta redze. Daudzi no viņiem apvienojušies Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālajā organizācijā, kas šajā laikā, kad atzīmē arī Baltā spieķa dienu (15. oktobrī), svin 55. jubileju.
Izvilkt no mājas nav viegli
Biedrības Jelgavas teritoriālā organizācija, kuru patlaban oficiāli vada Ieva Eižvertiņa, apvieno arī Dobeli, Bausku un Saldu. I.Makarova-Makaronoka savukārt ir Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra Jelgavas filiāles vadītāja un teritoriālās organizācijas brīvprātīgā – «acis, ausis, rokas un plecs, uz kā atbalstīties», jo pati izaugusi mājās, kur viens no vecākiem ir vājredzīgs, bet vienmēr bijis gana aktīvs sabiedriskajā darbā. To gan nevar sacīt par visiem Jelgavas, Dobeles, Bauskas un Saldus cilvēkiem ar daļēji vai pilnībā liegtu redzi.
«Jelgavas organizācijā «uz papīra» ir 170–196 biedri, taču aktīvi iesaistās vien neliela daļa, jo trūkst izpratnes par sabiedrisko darbu. Ne visi arī maksā dalības maksu (2,80 eiro gadā), jo šķiet, ka neko taustāmu nesaņem pretī, kā tas bija padomju laikos, kad, piemēram, bija iespēja strādāt neredzīgo uzņēmumā, atmaksāja brilles un piešķīra ceļazīmes uz sanatorijām un atpūtas namiem. Taču lielākais ieguvums ir satikšanās, iespēja iziet no mājas, sastapt sev līdzīgus, dalīties ar viņiem savos iespaidos,» ieguvumus uzskaita I.Makarova-Makaronoka, piebilstot, ka biedrībā lielākoties ir seniori. Jaunākus cilvēkus ar daļēji vai pilnībā liegtu redzi sabiedriskām aktivitātēm iekustināt nav viegli, jo daļu viņu vecāki vai ierastais dzīvesveids «paslēpis» mājās, bet daudzi izskolojušies un strādā, tādēļ biedrības darbam vienkārši neatliek laika.
«Gardēžu klubiņā» lielākoties kungi
Tomēr tie, kas iesaistās, arī saņem. Ne tikai nenovērtējamo savstarpējo sadraudzību, bet arī iespēju reizi nedēļā apmeklēt peldbaseinu, divreiz mēnesī piedalīties «Gardēžu klubiņā», svinēt jubilejas, rīkot dzejas un dziesmu vakarus neformālajā pasākumā «Jautrais tusiņš».
«Pirms vairākiem gadiem mums bija liels Eiropas fondu līdzfinansēts projekts, kas bija vērsts uz cilvēku ar redzes traucējumiem iekļaušanu darba tirgū. Dalībnieki mācījās gatavot ēdienu, apguva angļu valodu, datora un citas prasmes, piemēram, neredzīgie un vājredzīgie restaurēja krēslus un pašu rokām izgatavoja drēbju skapi. Patlaban tas ietilps arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumā. Taču projekts beidzās un līdz ar to finansējums. Domāju, kā nodrošināt pēctecību un cilvēki turpinātu satikties. Tā tapa baseina piedāvājums un «Gardēžu klubiņš». Kungu tajā ir pat vairāk nekā dāmu. Sākumā bija neliela pretestība – ko nu es te mācīšos gatavot! Taču nu jau izveidojušās divas grupas,» priecājas Ilze, kā vienīgo problēmu minot pienācīga finansējuma un telpu trūkumu (organizācijas biedri patlaban pulcējas Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā, kur ierīkota neliela mācību virtuve).
Sevi pilnībā attaisno arī «Jautrais tusiņš». «Nešķirojam latviešus un krievus. Piemēram, drīz vienam kungam būs 85 gadu jubileja un visi dziedāsim viņam «Ļistja žoltije»,» min I.Makarova-Makaronoka.
Kā lai pastāsta, kas ir sarkans?
Šāda vienlīdzība valda arī attiecībās ar Jelgavas teritoriālās organizācijas biedriem no citām pašvaldībām. Savākt visus kopā gan ir vēl sarežģītāk, jo pievienojas sabiedriskā transporta problēmas. Taču projektu labumus gūst visi, kā arī organizācija piedalās četru iesaistīto pašvaldību piedāvātajās atbalsta programmās. Kādā iespējams iegūt finansējumu biedrības ikdienas darbam, citā – transportu ekskursijām, vēl kādā – mēbeles un biroja tehniku. Projektu iespējas arī veido lielāko organizācijas finansiālā dzinējspēka daļu, jo valsts atsevišķi līdzekļus nepiešķir, bet ar niecīgo biedru naudu iespējams nopirkt vien «kādu ziedu vai degvielas kripatu». Tāpēc Ilze arī meklē atvērt šo iespēju durvis.
Viens no emocionāli bagātākajiem bija projekts un izstādes «Es redzu tā. Tumsa krāsās». Cilvēki, kuriem ir liegta vai daļēji liegta redze, četrus mēnešus (no šā gada aprīļa līdz jūlijam) piedalījās Latvijas Neredzīgo biedrības mākslas projektā, lai apgūtu dažādas mākslas tehnikas – gleznotu, zīmētu, darbotos keramikas un floristikas darbnīcās. «Ziņas» jau rakstīja, ka vairāki izstādes darbi publicēti grāmatā, kā arī izrādīti Rīgā koka ēku renovācija centrā «Koka Rīga». Decembrī ar unikālajiem darbiem varēs iepazīties arī jelgavnieki izstādē pilsētas kultūras namā. Jāpiebilst, ka projekts tika īstenots sadarbībā ar kultūras un mākslas centru «Nātre» un Jelgavas BJC «Junda» pedagogu Daces Indrikas, Ilonas Brizgas, Zanes Vēveres un Inas Bauermeisteres vadībā.
«Šis projekts notika katrā Latvijas reģionā. Priecājos, ka ne tikai dalībniekiem, bet arī pasniedzējiem bija iespēja savā darbā iegūt ko jaunu. Kā lai cilvēkam, kurš nekad nav redzējis, paskaidro, kas ir caurspīdīgs vai sarkans? Ar ko lai viņš to asociē? Ar sarkano bieti? Varbūt zemeni?» izaicinājumus min Ilze, sūtot lielu paldies visiem skolotājiem un «Jundas» vadībai, kas atļāva darboties mākslai piemērotās telpās. Nu jādomā, kā šo darbu turpināt.
Baltais spieķis – neredzīgo cilvēku palīgs
– Bristolē (Anglija) reiz dzīvoja Džeimss Bigs, izbijis fotogrāfs, kurš redzi zaudēja kādā negadījumā. Viņš bija vīrs, kurš nesēdēja četrās sienās, bet, cieši saņēmis rokās spieķi, pārvietojās Bristoles ielās. 1921. gadā viņam ienāca prātā lieliska doma – lai ļaudis labāk ievērotu viņu un spieķi, tas jānokrāso balts.
– Lai gan baltais spieķis jau ir starptautiski pieņemts kā neredzīgu cilvēku simbols, atšķirīgās valstīs ir dažādi noteikumi, kā to izveidot. Piemēram, Apvienotajā Karalistē balts spieķis rāda, ka tā lietotājam ir redzes traucējumi, bet, ja uz tā vēl ir divas sarkanas joslas, tas norāda, ka cilvēks ir gan neredzīgs, gan nedzirdīgs. ASV, paceļot balto spieķi, neredzīgajam ir tiesības jebkurā vietā šķērsot brauktuvi. Balto spieķi ir atļauts izmantot visās publiskajā vietās.
– Latvijas ceļu satiksmes noteikumos ir paredzēts, ka, ieraugot gājēju ar horizontāli paceltu baltu spieķi, transportlīdzekļu vadītajiem jebkurā gadījumā, arī ceļa posmos, kur nav gājēju pārejas, ir pienākums apstāties un palaist neredzīgo gājēju. Pasaulē starptautiskā Baltā spieķa diena tiek atzīmēta kopš 1980. gada, savukārt Latvijā – no 1991. gada.
No redzigaismu.lv, la.lv
Mācījāmies kopā, kļūstot labāki
Dace Indrika, kultūras un mākslas centra «Nātre» pārstāve
Līdz Latvijas Neredzīgo biedrības mākslas projektam mums nevienam nebija pieredzes darbā ar cilvēkiem ar redzes problēmām. Kopā lēcām iekšā šajā piedzīvojumā, un rezultāts ir vienkārši lielisks. Lai gan vairākiem tas bija izaicinājums pirmo reizi mūžā ņemt rokās krāsas, daudzu projekta dalībnieku darbi ir tuvi vai pat labāki par mākslas un dizaina skolu audzēkņu veikumu. Strādājām dažādās tehnikās. Nezināju, ka aplīšu griešana cilvēkiem ar redzes problēmām ir viens no grūtākajiem figūru uzdevumiem. Taču viņi nemaz nesūdzējās. Esam mācījušies kopā, kļūstot labāki. Domāsim, kā šo darbu turpināt.
Jelgavas Neredzīgo biedrība
– Dibināta 1961. gadā, apvienojot 11 Bauskas, Dobeles un Jelgavas redzes invalīdus.
– Par pirmo organizācijas vadītāju 1961. gada 27. novembrī ievēl Visvaldi Zīlīti. Sapulces notiek dzīvokļos, jo atsevišķa telpa biedrībai tiek piešķirta piecus gadus vēlāk.
– 1962. gadā tiek piešķirtas telpas Neredzīgo biedrības mācību ražošanas uzņēmuma filiāles vajadzībām. Darbu sāk 13 strādājošo.
– 60. gadu otrajā pusē tiek dibināti mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – panākumiem bagātais sieviešu vokālais ansamblis «Sarma» (darbību pārtrauc 1992. gadā), dramatiskā kopa, daiļlasītāji. Vēlāk piepulcējas adīšanas un pīšanas pulciņi.
– 1972. gadā biedrībā reģistrēts 415 biedru.
– 1973. gada 1. oktobrī Jelgavā tiek atvērta Latvijas Neredzīgo biedrības bibliotēkas filiāle, kas darbojas joprojām.
– Pagājušā gadsimta 80. gados biedrība piedzīvo uzplaukumu – biedri saņem veselības pabalstus, atmaksā medikamentus, brilles, tiek piešķirtas bezmaksas ceļazīmes uz sanatorijām un atpūtas namiem, rīkotas ekskursijas pa Latviju un visu bijušo Padomju Savienību.
– Patlaban darbs tiek virzīts uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu. Ņemot vērā redzes invalīdu sociālās vajadzības, biedrība aktīvi sadarbojas ar citām nevalstiskajām organizācijām, iesaistot pašvaldības, sponsorus un brīvprātīgos ziedotājus dažādu pasākumu īstenošanā. Biedrības Jelgavas teritoriālo organizāciju vada atkārtoti ievēlētā Ieva Eižvertiņa.
