Pirms nepilnām divām nedēļām vēstīju par kāda pazīstama «Operas spoka» pačukstēto: Tautas partijas priekšsēdis grasās savu vietu nodot kādam «mantiniekam».
Pirms nepilnām divām nedēļām vēstīju par kāda pazīstama «Operas spoka» pačukstēto: Tautas partijas priekšsēdis grasās savu vietu nodot kādam «mantiniekam». Ne minētais spoks, ne kāds cits joprojām nezina par Andra Šķēles īstenajiem nolūkiem, taču tas nu tiešām noticis. Par pārsteigumu pat lielai daļai viņa partijas biedru. Par tautmīļu politisko tamadu nu ievēlēts bijušais zemkopības ministrs Atis Slakteris, pašā partijā valda zināma polarizēšanās, bet Latvijas sabiedrībā – viegla neskaidrības dūmaka par to, kas motivējis bijušo puķu audzētāju un ekspremjeru tā rīkoties. Apjautātie tikai daudznozīmīgi vaikstās un dziļdomīgi secina, ka gan jau Andris būšot ilgi un pamatīgi lēmis, kā būt, un gan jau būšot tā, ka viņš zaudētājos nepalikšot. Tā teikt, vecs puķu dīlera rūdījums un tā joprojām.
Pasaulē nav nekas jauns, ja ievērojami politiķi taktisku vai stratēģisku apsvērumu dēļ atkāpjas, dodot vietu citiem. Re, arī Ķīnā valsts stūri gatavojas nodot citās rokās, taču – vai «kuģis» tāpēc lai strauji mainītu kursu?
Savukārt Čehijas prezidents Vaclavs Havels pēc savu pilnvaru termiņa beigām gatavojoties pārcelties uz Svētās Annas klosteri, kur viņš sev jau ierīkojis vairākas darbistabas. Šī ir viena no lepnākajām kulta celtnēm, to rotā baroka stila fasāde, tādēļ šī «miera osta» var kļūt par mūsdienu valstsvīram gan diezgan neierastu, tomēr visnotaļ prestižu mājvietu. Un vai tāpēc Čehija mainīs savas prioritātes? Prezidenti nāk un iet. Paliek viņu darbi un idejas.
Arī Latvijā politiķi nāk un iet. Par dažiem gan ātri vien aizmirst. Taču nule aizgājušie vēl kādu laiku noteikti paliks prātā.
Tīrās sagadīšanās pēc abi aizgājušie ir bārdaiņi. Bojārtēvs ar sejas rotu «a la Iljičs», pamezdams partijas vadoņa krēslu, šķiet, tā arī devies tieši vēl tik nesenajā, pašrocīgi rakstītajā Latvijas sociāldemokrātijas vēsturē. Andris Šķēle ar vaigubārdu, zem kuras satīriķis O’Henri pievienotu uzrakstu «Kājas slaucīt šeit!», arī aizgāja. Gan ne vēsturē, bet – ēnu valstībā. Pasarg’ Dievs, taču ne jau kājām pa priekšu, bet viņam raksturīgajā manierē: vienkārši izčibēja, bez komentāriem. Kopš pagājušās sestdienas viņš, atdodams paša lolotās, koptās un cementētās Tautas partijas priekšsēža vietu «lādzīgajam zemniekam» Atim Slakterim, kļuva… pats par savu ēnu. Vismaz tādos ieskatos patlaban ir gan politiķi, gan analītiķi.
Kā zināms, ēnas mēdz būt daudzfunkcionālas. Ēnā var rast patvērumu. Ēnā lūkojoties, var justies diženāks. Un, protams, ir ēnas, kuras spokojas. Visticamāk, ka Šķēles kungs izvēlējies tieši spokošanos. Tas taču ir tik ērti un izdevīgi: pienācīgā brīdī parēgoties, pačukstēt ausī, pamācīt. Vienlaikus saglabājot ēteriskumu, ne(no)tveramību. Teiksim, kāds tautmīlis būs kaut ko savārījis, vadīdamies pēc spoka (jeb ēnas) ieteikuma, tad arī visi pipari tiks vārītājam. Jo ko gan var padarīt nemateriālai būtnei?
Varam pieļaut arī, ka Tautas partijas veidotāju un līdzšinējo vadītāju pārņēmušas estētiskas jūtas: viņš upurēja savu partijas priekšsēža vietu, lai aiztaupītu tagadējā premjera Eināra Repšes diskomfortu, jo, raugi, uz Repši tik «paralizējoši biedējoši» iedarbojas Šķēles vārds un vaigu rota, ka… vienīgā izeja bija atrast kādu ar basu ģīmi, jo neies taču nieka dēļ noskūt rūpīgi koptos rugājus.
Āre, arī tas kārtējo reizi liecina par to, ka vilks spalvu gan met, bet ne tikumu. Kas ir amats, prestižs, spožā politiskās rampas gaisma? Spalvas vien. Lai tās put! Jo tikums – paliek. Un tikums jeb vēsais prāts šoreiz laikam Šķēlem saka priekšā, ka viņa aiziešana no amata var nākt par labu… pašam Šķēlem un, protams, viņa partijai. Jo nu vairs nebūs formālu šķēršļu brāļoties ar «Jauno laiku», kuras šermuļus uzdzina partijas līdzšinējā līdera tēls un vārds. Tas var būtu izdevīgi abām partijām (tomēr Tautas partijai, kā aizvien, vēl mazliet izdevīgāk). Jo neba nu visu mūžu (tas ir, 8. Saeimas laikā) sēdēt opozīcijā, neba ar «bitītēm» (apvienību «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā») veidot kopīgu pūzni!
Tomēr Repšes «paralizējošās bailes» diezin vai ir vienīgais iegansts, kādēļ Šķēle sadūšojās varas scepteri, Tautas partijas priekšsēdētāja amatu, nodot paša izraudzītajam kandidātam – 46 gadus vecajam Atim Slakterim, kurš «ir uzkrājis pietiekami lielu politiskā darba pieredzi, prot strādāt komandā un ieklausīties partijas biedru viedoklī (Sic!)». Drīzāk šādu soli spert rosināja vēlme joprojām aktīvi ietekmēt politiskos procesus valstī, taču vissekmīgāk to var darīt – nu, protams, pašam atrodoties ēnā! Aiziešana ēnu valstībā lielā mērā var atbrīvot no politiķiem uzliktajām važām – nemitīgi atrasties sabiedrības redzeslokā. Krievijas oligarhu tradīcijas un mūsu pašu Ventspils pieredze apliecina, ka nemaz nav nepieciešams gozēties politiskās varas saulītē, lai liktu tai uzaust vai rietēt. Tādēļ biznesa aizkulišu ēnojums, sufliera bedre vai līdzīga vieta mūsmāju «bijušajiem» šķiet daudzkārt pievilcīgāka nekā dienu vadīšana kaut kādā (lai prestižā) klosterī vai tautas atmiņā.
Kamēr vien ir duka, jāspokojas kā vienkāršam ierindas biedram.
