Palicis viens mēnesis līdz brīdim, kad Latvijas tautai būs jāpauž savs viedoklis par valsts turpmāko politisko un ekonomisko virzību.
Palicis viens mēnesis līdz brīdim, kad Latvijas tautai būs jāpauž savs viedoklis par valsts turpmāko politisko un ekonomisko virzību. Lai izdarītu izvēli, ir nepieciešama vispusīga un plaša informācija, taču tieši tās mums visvairāk pietrūkst.
Jau dzirdu skaļos eirooptimistu protestus, ka informācijas ir pietiekami tiem, kas to vēlas saņemt, ka valsts ir atvēlējusi veselu miljonu latu tautas informēšanai par Eiropas Savienības (ES) «labumiem»…
Kāda tad ir pieejamā informācija? Pirmo daļu veido specifiska ekonomiska un politiska rakstura informācija, piebārstīta ar skaitļiem un procentiem, tik daudziem svešvārdiem, ka jau teikuma vidū pazūd jēga. Otro daļu veido demagoģija pilnīgi bez pamatojuma, kas balstīta tikai uz vajadzības izteiksmes darbības vārdiem «jādara, jāatbalsta, jāpievienojas, jāpieņem» un papildināta ar draudiem par «krievu laiku» atgriešanos.
Kā ierindas vēlētāju mani neinteresē investīciju apjomi un kredītu procenti, toties gribu zināt, ko iegūšu vai zaudēšu pats un mana valsts. Sāksim no viena gala.
Kāpēc nevienai politiskajai partijai un valdībai līdz 2003. gada 20. septembrim nav ienācis prātā pajautāt saviem vēlētājiem par vēlmi pievienoties vai ne ES? Varētu iebilst, ka visu valdošo politisko partiju programmās bijuši attiecīgie punkti, tādēļ, balsojot par šīm partijām, esam balsojuši arī par virzību uz ES. Tam varētu piekrist, taču pretēja argumentēta viedokļa praktiski nav bijis.
Paanalizēsim iespējamos ieguvumus un zaudējumus.
Pie ieguvumiem parasti tiek minēta iespēja brīvi strādāt un mācīties ārzemēs. Kurā ES dalībvalstī ar «orķestri un ziediem» sagaida darbu meklējošus iebraucējus? Tieši pretēji – arvien nopietnāk tur runā par migrācijas ierobežošanu. Ar mācībām ir gluži pretēji, visa pasaule vaļā: ja vien vari maksāt, mācies, kur gribi. Iespējas apgūt zinības par kādas ārvalsts budžeta līdzekļiem, manuprāt, ir tikai specialitātē, kas ir tik nepopulāra, ka nav spējīga «salasīt» nepieciešamo kvorumu.
Brīva kapitāla un personu kustība? Vai varat nosaukt kādu vietu ES, uz kurieni jau tagad nevarat aizbraukt vai pārcelt savu kapitālu?!
Nākamais apgalvojums: «ES mums dos naudu». Nekad neviens nevienam ne par ko naudu nedod! Tā ir vai nu jānopelna, vai arī par to grib kaut ko iegūt. Liekas, ka pēdējie, kas grib pārdot savu ādu visdārgāk, ir mūsu zemnieki, tikai viņiem vajadzētu atcerēties, ka iegūtu ādu vai nu pārdod tālāk, vai atdod ģērēt. Savukārt nopelnīt mēs varētu, «sniedzot pakalpojumus», kas būtu tīkami ES, precīzāk – tiks atbalstīti tikai tie projekti, kas tai ir izdevīgi. Piemēram, paredzēts atjaunot ceļus, kas nepieciešami un ko izmantos ES kravu pārvadājumos. Nekas nav dzirdēts arī par vēlmi palīdzēt dzelzceļa atjaunošanā, jo pa dzelzceļu kravas no vai uz Eiropu caur Latviju neplūst.
Tātad pagaidām ES mums var solīt vienīgi zaudējumus, bet vēl neesam apskatījuši ES prasības.
Vissvarīgākā ikvienam ir nodokļu sistēma. Šai ziņā ES nekas būtiski nemainīšoties, tikai Latvijas nodokļu sistēma tikšot «sinhronizēta». «Uzlabošanos» jūtam jau tagad – no 2003. gada 1. janvāra ar nodokļiem apliek komunālos maksājumus, zāles utt. Vēl nedaudz jāpiekoriģē cenu atšķirības degvielai, gāzei un elektrībai, bet, ja celsies cena kaut vai vienam no minētajiem enerģijas avotiem, cenas augs praktiski visām patēriņa precēm. Algas, pabalstus un pensijas (pirktspēju!) ES «godprātīgi» atstāj pašu kandidātvalstu ziņā. Tātad preču cenas noteiks ES, bet naudu to pirkšanai meklēsim paši!
Varētu vēl turpināt, bet šķiet, ka cilvēki Latvijā arvien vairāk sāk reāli domāt.
Kas notiks, ja Latvija referendumā pateiks «nē»? Nekas, kā dēļ būtu vērts uztraukties. Saglabāsim savu lauksaimniecību ne sliktākajā līmenī, būvēsim un remontēsim ceļus – varbūt lēnākiem tempiem, taču tos, kas pašiem vajadzīgi.
Ļausim ekonomikai regulēt preču cenas tirgū un sagaidīsim brīdi, kad ES dalībvalstu iedzīvotāji brauks pie mums pēc lētajām desām un sviesta, kā mēs kādreiz braucām uz Lietuvu.
Manuprāt, Latvija citām valstīm un to grupējumiem ekonomiski ir interesanta tikai tad, ja nepieder ne austrumu, ne rietumu savienībām. Tikai tā mēs varam saglabāt savu vislielāko dabas bagātību – ģeogrāfisko stāvokli, krustceles, kas vienmēr piesaistījušas tirgotājus un citus darījuma ļaudis.
Pastāv arī cits, piemēram, satiksmes ministra Zīles kunga, viedoklis, ka otrajā dienā pēc negatīva balsojuma referendumā saņemsim Krievijas un Baltkrievijas prezidentu apsveikumus un piedāvājumus iestāties NVS. Tā arī nesapratu, smieties vai raudāt un par ko – par šādu prognozi vai tās paudēju.
Izvēli 20. septembrī izdariet paši, analizējiet, domājiet, bet galvenais nestāviet malā, ejiet un balsojiet!
Aivars Gulbis, Latvijas pilsonis un ierindas vēlētājs
