Rubrika “Iesaki grāmatu” šonedēļ “Pagraba” atvērumā ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka grāmatas iesaka pozitīvās psiholoģijas koučs un mākslas konsultante Anda Kļaviņa, kas pirms divdesmit gadiem bija visīstākā jauniešu pielikuma “Pagrabs” veidotāja. Otrkārt, tādēļ, ka viņas sarakstā ir fotogrāfa Arņa Balčus skarbi mulsinošā fotogrāmata, kas tā pa īstam būs saprotama tiem, kas ap divtūkstošo paši bija jauni un traki.
Daniels Kēlmans “Tils”
17. gadsimtā Eiropā notiek Trīsdesmitgadu karš, plosās inkvizīcija un sārtos deg raganas, tautas ir pakļautas badam, mērim un valdnieku patvaļai. Tā ir pirmsapgaismības Eiropa, kurā “jūs negribētu pavadīt ne stundu”. Jokdaris Tils kopā ar savu uzticamo draudzeni Neli apceļo zemes, apgalvojot, ka ir nemirstīgs. Nabagie un augstmaņi caur smiekliem un apbrīnu patiešām tic, ka Tils ir nemirstīgs, un vienīgi viņš pats zina, cik nežēlīgi ievainota miesa un dvēsele paslēpta aiz āksta maskas.
Tikko Starptautiskajai Bukera prēmijai nominētais vācu–austriešu rakstnieka Daniela Kēlmana vēsturiskais romāns “Tils” latviešu valodā bijis pieejams gadu agrāk nekā angliski. Līdzās Mišelam Velbekam Kēlmans ir viena no pamanāmākajām kontinentālās Eiropas literatūras balsīm, kas spēj runāt par sabiedrībā aktuālo. “Tils” ir stāsts par cerību un cilvēciskumu haosa un tumsonības apstākļos.
Elena Ferante “Brīnišķīgā draudzene”, četru romānu sērija
Tā bija garākā teātra izrāde manā mūžā – četras stundas ar divu stundu starpbrīdi pa vidu. Nacionālais teātris Londonā Ziemassvētku sezonā ar uz itāļu bestsellera “Brīnišķīgā draudzene” bāzes veidoto lugu ik dienu pulcēja ap 2000 skatītāju. Visi sastinguši sekojām līdzi draudzeņu Elenas un Lilas gaitām kādā trūcīgā Neapoles rajonā pēckara Itālijā. Labākās draudzenes, bet katra izvēlas savu ceļu: viena – liktenīgā sieviete, kas iesaistās ar vietējo mafiju, otra – akadēmiķe un rakstniece. Tomēr ilgas abām ir vienas – izrauties no vardarbīgās, patriarhālās vides, būt pašām. “Nav nekā traģiskāka par cilvēku bez tradīcijas,” izsaucas Elena, kad sastopas ar to, ka viņai nav piemēru, kā būt pastāvīgai un veiksmīgai sievietei.
Atgriezusies Latvijā, momentā nopirku šo romānu sēriju savai ģimenei. Lai arī pēckara Neapole un katoļu urlas, kā sieviešu apspiedējus trāpīgi raksturojusi kāda latviešu lasītāja, šķiet tālu, sievietes tiesības uz laimi ir aktuālākas kā jebkad agrāk.
Arnis Balčus, “Myself, Friends, Lovers and Others”
“Vai tad tiešām tāda tolaik bija Jelgava?” jautāja mana vecmamma, skatoties uz Jāņa Joņeva romāna “Jelgava 94” balstīto filmu, kur Jelgava ir pilna ar garmatainiem un citādi alternatīvo kultūru pārstāvošiem jauniešiem. “Es neko tādu nemanīju.” Līdzīgi trauslas jauniešu eksistences formas 2000. gadu sākumā ar savu fotoobjektīvu fiksējis Arnis Balčus: ballītes, izbraukumi, romantika, jautrība, skumjas. “Pirms sociālo mediju parādīšanās cilvēki pret kameru attiecās savādāk,” stāsta A.Balčus. “Fotogrāfija vēl nebija daļa no publiskā tēla veidošanas.” A.Balčus portretos nolasāma atklātība, naivums, ievainojamība. Daļa bilžu tapušas Jelgavā.
“Fotogrāfija, kad tā attēlo kaut ko, kas vairs nepastāv, iegūst cieņu, kuras tai trūkst,” saka Marsels Prusts. A.Balčus fotogrāfijās fiksētie nejaušie ikdienas brīži atspoguļo aizgājušā laika skaistumu. Grāmata pasūtāma balcus.lv.
