Pirms pāris dienām noskatījos dokumentālo filmu «Atrasts Amerikā». Cilvēkiem, kas nav strādājuši ārzemēs, šī filma, visticamāk, nekādas emocijas neizraisīs, taču manu sirdi tā saviļņoja, jo pats pirms diviem mēnešiem atgriezos no Īrijas.
Pirms pāris dienām noskatījos dokumentālo filmu «Atrasts Amerikā». Cilvēkiem, kas nav strādājuši ārzemēs, šī filma, visticamāk, nekādas emocijas neizraisīs, taču manu sirdi tā saviļņoja, jo pats pirms diviem mēnešiem atgriezos no Īrijas, kur nostrādāju četrus gadus. Ar dažām lapām nepietiktu, lai izklāstītu visu pieredzēto, taču dažus pārdomu graudus gan gribētos uzlikt uz papīra.
Gāja jau visādi, kā jau dzīvē – strādāju gan legāli, gan nelegāli, pusgadu vispār nestrādāju, saņemot bezdarbnieka sociālo pabalstu, kas Īrijā ir 75 lati nedēļā! Kā jau teicu, gāja kā pa viļņiem. Un nu, beidzot esmu atgriezies Latvijā ar klusu, taču spēcīgu cerību sirdī, ka nekad vairs nebūšu spiests braukt uz ārzemēm strādāt!
Lai arī tagad ar lielu interesi lasu avīzes, skatos ziņu pārraides, tomēr vēl joprojām jūtos kā no laivas izmests un Latvijai nevajadzīgs. It kā esmu mājās, tomēr kaut kas nav kā nākas. Pirms braukšanas mājās biju domājis, ka šis aklimatizēšanās laiks būs vieglāks.
Mati stāvus ceļas, kad parēķina, cik daudz «letiņu» strādā ārzemēs. Un vai tas maz ir aprēķināms? Īrijā vien to ir tūkstošiem! Un kur tad vēl paliek Amerika, Norvēģija, Lielbritānija, Dānija, Vācija un citas valstis. Pats drausmīgākais ir tas, ka labi, ja kādi desmit līdz divdesmit procenti no šiem cilvēkiem jebkad atgriezīsies Latvijā. Un ko dara valsts šinī sakarā? Manuprāt, neko! It kā jau tā ir normāla parādība, ka cilvēki no nabadzīgākām valstīm brauc laimi meklēt uz bagātākām valstīm, taču mūsu Latvija jau tā ir maziņa (nemaz nerunājot par demogrāfisko situāciju), tāpēc tas nav pieļaujams, ka cilvēki tādos daudzumos pamet valsti. Īrijā esmu saticis dažādu profesiju pārstāvjus, kas, Latvijā nevarēdami atrast normālu darbu, tagad strādā tur. Dažreiz pat gadās satikt kādus salīdzinoši ievērojamus sportistus, ārstus, policistus un tā tālāk. Katram no šiem cilvēkiem ir savs likteņstāsts par to, kas piespiedis viņu braukt uz Īriju. Pa šiem gadiem man radies iespaids, ka īri kā tauta ar dažiem izņēmumiem ir pārāk iedomīgi. Un es nesaprotu, kāpēc «letiņi», kas ir daudz čaklāki, gudrāki, labāk izglītoti, ir spiesti strādāt tādas tautas labā? Būtu jābūt otrādi! Attiecībā uz Īriju es arī varu pateikt to, ka šī valsts bez Amerikas un Eiropas Savienības naudas būtu vēl joprojām viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, kā tas bija pirms 30 gadiem, kad Īrija tika uzņemta Eiropas Savienībā. Īri savus nabadzības laikus atceras nelabprāt, bet jauniešiem tie vispār ir sveši. Arī ar ģeogrāfijas un vēstures zināšanām īriem ir pavāji. Protams, arī Īrijā ir savs inteliģentu cilvēku slānītis, taču tas nav visai biezs. Esmu drošs, ka maniem izteikumiem piekristu gandrīz jebkurš, kas šajā valstī ir strādājis.
Latvijā vēl joprojām avīzēs parādās sludinājumi, kuros cilvēkiem tiek piedāvāts darbs Īrijā dažādās jomās. Es patiešām vēlētos pateikt visiem tiem, kas domā saistīties ar šīm blēdīgajām firmām, ka Īrijā kopš šīs vasaras nevar dabūt darba atļaujas, bet bez tās jūs tur nelaidīs. Tie ziedu laiki, kad tur patiešām varēja nopelnīt, ir beigušies, jo Īrija ir nenormāli piebāzta ar viesstrādniekiem no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas un citām Austrumeiropas valstīm. Ja kāds domā, ka mēģinās iekļūt valstī nelegāli un tad gan jau kaut ko atradīs, aizmirstiet par to! Nav problēmu Īrijā tikt nelegāli, taču atrast darbu kā nelegālim ir tikpat kā neiespējami. Latvijā ir simtiem tādu cilvēku, kas iekrituši uz firmu solījumiem, samaksājuši pirmās iemaksas, kas parasti nav mazas un vēl šobaltdien gaida, kad beidzot tiks uz apsolīto zemi. Man no sirds ir viņu žēl.
Taču gribētos vēl mazliet atgriezties pie tēmas, ar kuru iesāku šo vēstuli. Filmas «Atrasts Amerikā» autora galvenā ideja esot bijusi likt saprast Latvijā dzīvojošajiem «letiņiem», ka nevajag braukt prom, ka Latvijai mēs esam vajadzīgi šeit! Es teiktu, ka doma jau laba, pat cēla, taču, diemžēl, dzīvē nerealizējama. Par to, ka tu esi patriots, tev algu valsts nemaksās, bet izdzīvot kaut kā jau vajag. Tāpēc es nekādā ziņā nepārmetu, teiksim, valsts nodevību, par to, ka cilvēki brauc prom. Ne jau aiz vieglas dzīves šeit Latvijā tā notiek. Atliek vienīgi cerēt, ka kādā jaukā dienā visi tie cilvēki brauks uz zemi, kurai viņi pieder. Mana vēlme braukt mājās izrādījās daudz stiprāka par vēlmi palikt Īrijā, un es atgriezos, lai gan apzinos, ka viegli nebūs. Nav arī viegli pamest darbu Īrijā, kurā tu vari nopelnīt nedēļā tik, cik Latvijā grūti nopelnīt mēnesī.
Nu nevaru es bez tās Latvijas! Tikpat ļoti, cik es ilgojos pēc savas draudzenes, kas mani uzticīgi gaidīja, man visu laiku pietrūka arī Latvijas, lai kā te neietu. Tagad esmu atgriezies un viss jāsāk no nulles, taču visgrūtāk ir justies vajadzīgam Latvijai. Īrijā jau daudzi «letiņi» skumst pēc Latvijas, taču biedē atgriešanās, biedē bezdarbs, mazās algas. Latvijā tur iegūto darba pieredzi neviens darba devējs nopietni neuztver. Un darbu patiešām ir grūti atrast, to jau esmu divu mēnešu laikā sajutis. Tās filmas «Atrasts Amerikā» autoram gribētos ieteikt tagad veidot otro daļu ar nosaukumu «Atrasts Īrijā». Ticiet man, sanāktu visai interesanta filma! Arī tur Īrijā mīt daudz «letiņu», kuriem būtu, ko pastāstīt par to, kā viņiem tur iet un arī neiet. Skumji, bet fakts, ka lielākā daļa tautiešu, kas šobrīd dzīvo Īrijā, pavisam noteikti zina datumu, kad brauks atvaļinājumā uz Latviju, taču gandrīz neviens nezina, kad brauks mājās pavisam.
Ar cieņu, Ģirts Bumbieris
