“Latvijai ir vajadzīgi visi tās iedzīvotāji, jo visi kopā viņi spēj paveikt neiedomājamas lietas,” sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadadienai veltītajā uzrunā tautai.
“Latvijai ir vajadzīgi visi tās iedzīvotāji, jo visi kopā viņi spēj paveikt neiedomājamas lietas,” sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadadienai veltītajā uzrunā tautai.
“Milda” bija augstu pār pilsoņu galvām paslējusi trīs simboliskās, labi izgaismotās zvaigznes. Pūtēju orķestris spēlēja majestātiski un satriecoši aizkustinoši. Tūkstošiem cilvēku no tumsas apgaroti skatījās uz Latvijas tēlu.
Valsts gadadiena, svinīgā atmosfēra, mūzika un prezidentes sirsnīgie vārdi radīja savādu efektu. Ļaudis šķita piemirsuši, ka viņu maciņos svilpo vējš, kamēr ofšoru banku kontos šķind un čaukst tautai izblēdītie miljoni; ka starptautiskajās šķīrējtiesās advokāti pieglauž parūkas un berzē delnas, gaidīdami jaunu brangu peļņu no nejēgām Latvijā; ka pēc svētku manifestācijas arī bezpajumtnieki, rakņājoties atkritumu konteineros, cer uz svētku vakariņām.
Uz brīdi bija izgaisis no prāta, ka mums trūkst saskaņas, nav kārtības, naudas. Kaut kur ārpus izgaismotā svētku loka palika ap 4000 dzīvu vecāku bāreņu, kas mitinās bērnunamos, un Latvijas nacionālā slimība alkoholisms, kā arī trīs pagājušajās svētku dienās par autoavāriju upuriem kļuvušie 65 cilvēki un desmit viņu dvēseles, kas saplūda ar novembra debesīm.
Vienlaikus atmiņā uzzibsnīja 1988. gada Latvijas Tautas frontes kongress, masu manifestācijas Mežaparkā un Daugavmalā, rokās sadevušos cilvēku ķēde “Baltijas ceļā”, barikāžu ugunskuri un lauku tantes vestā pelēkā kanna ar kūpošu kāpostu zupu. Kā paātrinātā kinolentē vienā stiepienā aizņirbēja mirkļi ar kāpurķēdēm un bruģi, ar “repsīšu”, privatizācijas sertifikātu un vekseļu puteņiem, ar priekšvēlēšanu kampaņām, skandāliem, referendumiem. Ar mantotiem, denacionalizētiem, pamestiem un sabrukušiem namiem. Ar karavīru stāviem Tīreļpurvā, pie “revolūcijas šūpuļa”, Volhovas purvos un Bagdādē. Ar bēgļu laivām Kurzemes piekrastē, ar restotiem lopu vagoniem, raktuvēm, līķu kaudzēm Sibīrijas plašumos.
Tas viss piedzīvots Latvijas 85 gados. Un tas viss bija jaušams dažu minūšu ilgajā Valsts prezidentes uzrunā. Viņa neko nebilda ne par mūsu tautas piedzīvotajām šausmām, ne bēdām vai nesaskaņām. Šī viņas runa bez svētkos ierastām laķētām frāzēm lika sadzirdēt daudz, lika ieklausīties sevī. Un, labi dziļi ieklausījušies, vai tiešām nevaram piekrist prezidentei: “Pēc neatkarības atgūšanas mūsu valsts ir paveikusi ļoti daudz”? Ja reiz to spēj saskatīt no tālienes – no Briseles, Vašingtonas, arī no Maskavas, ja to redz un apgalvo mūsu tautieši ārzemēs, kādēļ to nenovērtējam mēs paši? Varbūt tāpēc, ka pārāk daudzi raugās lejup, sūrajā ikdienā, kā jau cilvēki ar nokārtiem deguniem? Vai tāpēc, ka tik daudziem sāp kamieši, jo par daudz atskatās uz piedzīvotajām pārestībām un sērām, nevis priecājas par gaismu, kas redzama tur, priekšā – tuneļa galā? Vai varbūt daži pārāk ilgi apraud bijušo labklājību – kā daždien cilvēki, kas vairāk kurn par sen apēsto nekā priecājas par to, kas likts galdā…
Mums ir, par ko būt lepniem un kas novērtēts starptautiski.
Tiesa, mums nav ne parastā, ne melnā zelta. Toties mums ir jauni Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, kas nebūt nav varoņi, bet – darītāji. Mums ir piemiņa un pieminekļi, un mums ir mūsu pats skanīgākais zelts – dziesmas. Gan pienāks laiks, kad naftas raktuves izsīks un par zeltu maz ko varēs nopirkt. Tad pasaulei būsim mēs ar mūsu lielo bagātību – dziesmām un savu garu.
“Nākotne ir mūsu rokās. Iesim un celsim Latviju,” aicināja Vaira Vīķe – Freiberga.
Iesim un celsim. Tas skan tik vienkārši.
Tas IR vienkārši.
