Jelgavas Mākslas skola mums sagādājusi ļoti saistošu portretu izstādi, kuras eksponāti patapināti no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijas un ļauj ielūkoties latviešu glezniecības, īpaši ģīmetņu žanra, visai nesenā pagātnē.Mērķis – iepazīstinātProtams, izstādes pamatuzdevums ir Mākslas skolas audzēkņus iepazīstināt ar portreta žanru un tā paveidiem, taču ikviens mākslas cienītājs tajā gūs garīgu baudu, sastopoties ar izciliem mākslas paraugiem. Vecāka gadagājuma ļaudīm garantēta priecīga atkalredzēšanās ar labi zināmiem mūsu glezniecības klasikas pūra darbiem, bet jaunākiem cilvēkiem tas būs neliels ekskurss latviešu glezniecības nesenā pagātnē – lielākā daļa izstādes portretu tapuši pagājušā gadsimta 60. – 80. gados. Tas bija laiks, kad šis žanrs pārdzīvoja ievērojamas pārmaiņas. No vienas puses, tas kļuva intīmāks, no otras – arvien lielāku uzsvaru lika uz gleznieciskām vērtībām – krāsu, faktūru, dekoratīvismu, meklēja jaunas izteiksmes un kompozīcijas iespējas.Izstādē, ja tā var teikt, klasisko portretu pārstāv vēl 1958. gadā Ērikas Romanes gleznotais Leo Svempa portrets, kurā autore centusies apvienot modeļa personības sabiedrisko nozīmību ar savu intīmo attieksmi (atcerēsimies gleznotājas grāmatu «Mēs abi»). Bet arī šajā darbā liela nozīme ir krāsu risinājumam, kaut gan tas pakārtots idejiskajam centram.Otas atstātās pēdasCits «klasiska» portreta piemērs ir Maijas Tabakas gleznotā Ievas Šmites (vēlāk Lancmanes) ģīmetne, kas tapusi periodā, kad māksliniece vēl bija Mākslas akadēmijas studente. Tolaik viņa pētīja holandiešu meistara G.Terborha daiļradi, tādēļ tik nozīmīgs ir tumšais fons ar izgaismoto «aristokrātisko seju» un iekšējo norobežošanos no apkārtējās pasaules. Jāatgādina, ka gan M.Tabaka, gan I.Šmite bija neformālās «franču grupas» locekles. Šī grupa ar iekšējo noslēgšanos, intelektuālismu un ārējo «dendijismu» apģērbā netieši demonstrēja pretestību padomju oficiālajai popkultūrai.Kā Birutas Baumanes baletdejotāja Arvīda Ozoliņa portrets, tā Alda Kļaviņa «Imants Kalniņš» ir ievērojamas sava laika romantiskās ģīmetnes, kuros liela nozīme ir fona detaļām.Savukārt Anitas Melderes, Intas Dobrājas, Helēnas Heinrihsones, Laimas Eglītes un Jura Baklāna darbi ir izteikti gleznieciski, kuros ne vienmēr ir tik būtiska ārējā līdzība, cik krāsai, tonāliem pretstatiem un sabalsojumiem, otas atstātām pēdām uz audekla, rokas kustībai gleznojot.Kā viens no izcilākajiem darbiem izstādē ir Induļa Zariņa pašportrets ar tā eleganci, izsmalcināto tonālo krāsu kārtojumu, virtuozitāti gleznojumā. Domāju, ka būs interesanti paraudzīties uz Ievas Iltneres agrīnu darbu, kas ir tik atšķirīgs no viņas pašreizējā rokraksta.Izstāde skatāma Jelgavas Mākslas skolas izstāžu zālē līdz 17. maijam.
