Tuvojoties jaunajam mācību gadam, augstskolās norit spraigais iestājpārbaudījumu laiks. Latvijas Lauksaimniecības universitātē dokumentus ir iesnieguši 3229 studētgribētāji ( no tiem klātienē – 2346, bet neklātienē – 883).
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, augstskolās norit spraigais iestājpārbaudījumu laiks. Latvijas Lauksaimniecības universitātē dokumentus ir iesnieguši 3229 studētgribētāji ( no tiem klātienē – 2346, bet neklātienē – 883). Kā jau «Ziņas» rakstīja, mūsu augstskolā tas ir rekordskaits. Valsts budžeta pilnībā samaksātās vietas LLU «spīd» tikai 750 klātienes jeb pilna laika studentiem. Latvijā kopā – ap septiņiem tūkstošiem. Pārējie, vairāk nekā divdesmit tūkstoši, gatavi maksāt vai ņemt kredītus. Bet kā noteikt tos, kam izvēlētās augstskolas durvis būs vaļā pirmajiem, kam par studijām maksās valsts, kam būs jāmaksā pašiem? Tātad ir vajadzīgi iestājpārbaudījumi.
Kā prasa Augstskolu likums, sākot ar 2004. gadu, reflektantu uzņemšana studiju programmās notiks, pamatojoties uz vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātiem. Šis bija jau otrais pavasaris, kad vidusskolēnu gala eksāmenu darbus gandrīz visos mācību priekšmetos centralizēti vērtēja Izglītības un zinātnes ministrijā saaicinātie eksperti. Protams, šie objektīvie eksperti bija skolotāji, bet ne vairs pašu skolas un pat ne pašu rajona. Turklāt centralizēto eksāmenu vērtējums nav ne desmit, ne arī piecu ballu sistēmā, bet sešos zināšanu līmeņos( A, B, C,D, E, F), no kuriem visaugstākais ( A līmenis) varētu atbilst desmitniekam, bet zemākais (F līmenis) – vieniniekam vai divniekam desmit ballu sistēmā. Šogad augstskolu uzņemšanas komisijās saņemtajiem sertifikātiem vēl bija dažāda vērtība. Bet ar nākamo gadu – likums prasa – tiem būs izšķirošais svars.
Lietuvieši jūlijā «nestreso»
Protams, ka, augstskolā un studiju programmā stājoties, var būt kādas īpašas prasības. Piemēram, Sporta pedagoģijas akadēmijā – vingrošana, peldēšana, Mākslas akadēmijā un LLU ainavu arhitektos – zīmēšana, žurnālistikā – spēja dažās stundās uzrakstīt interviju u.tml. Tomēr vispirms uzņemšanas komisijai jāliek galdā vidusskolas eksāmenu sertifikāti. Te gan informācijas tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Kā «Ziņām» pastāstīja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža, daudzās Eiropas valstīs, tostarp Lietuvā, pastāv kārtība, ka studētgribētājiem ar savu dokumentu mapīti padusē augstskolu uzņemšanas komisijas nav «jāšturmē». Proti, lietuviešu jaunieši izvēlas kādu no 26 studiju virzieniem, turklāt parasti šī izvēle nekrīt uz vienu, bet gan uz trijiem, pat pieciem studiju virzieniem. Reflektants uz īpašas anketas dilstošā kartībā rindā saraksta augstskolas, kurās gribētu studēt, un pievieno sava vidusskolas sertifikāta atzīmes. Anketu studētgribētājs iesniedz sev ģeogrāfiski tuvākajā augstskolā, kur tā tiek ievadīta visām Lietuvas augstskolām kopīgā informācijas tīklā. Samērā drīz šī reflektanta vēlmju un iespēju bilance tiek apstrādāta un viņš saņem datorizdruku: «Jums piemērota ir tāda vai citāda augstskola un tāda vai citāda studiju programma.» Reflektantam ir jāatbild, vai viņš piedāvājumu pieņem vai ne. Lietuvieši ar šādu kārtību jūtas apmierināti. Tādā veidā jauniešiem iet secen nogurdinošā braukāšana no vienas augstskolas uz otru. Uz izvēlēto Alma mater cilvēks brauc vairs ne tāpēc, lai nervozi pētītu reflektantu sarakstus un uztrauktos, vai ticis «virs strīpas» vai zem tās. Strudētgribētājs jau zina, ka ir uzņemts, atliek tikai noskaidrot detaļas, kā sagatavoties jaunajam mācību gadam, varbūt pat izdzert kādu alus kausu ar jaunajiem studiju draugiem. Kā atzīst Baiba Rivža, Latvijas augstskolu rektori, noklausījušies Lietuvas pārstāvju stāstījumu par šo pieredzi, tomēr bijuši rezervēti. Pierastāka ir situācija, ka pēdējo vārdu jaunā studenta uzņemšanā saka pati augstskola, nevis kaut kāds visaptverošs reflektantu informācijas centrs. Tomēr laiks iet un paradumi mainās.
Gandrīz pusei matemātikā – vieninieks
Šogad LLU uz matemātikas iestājpārbaudījumu pieteicās 457 reflektanti, taču pagājušajā ceturtdienā uz eksāmenu ieradās 420. Nevar teikt, ka 37 būtu pavisam «metuši plinti krūmos.» Kā zināms, iestājoties LLU, eksāmens obligāti bija jākārto tikai tiem, kam vidusskolas diploma kopējā vidējā atzīme, vidējā atzīme dzimtajā valodā un literatūrā un atzīme matemātikā, saskaitītas kopā, nedod 18 punktu (izņēmums ir pārtikas tehnologi, kas matemātikas vietā kārto ķīmiju, un veterinārārsti, kam profilējošais priekšmets ir bioloģija). Pārējie «plintes nēsātāji» iestājeksāmenu matemātikā varēja kārtot un varēja nekārtot. Protams, ja kārtotu, tad rastos iespēja minētajā atzīmju summā uzlabot vērtējumu profilējošajā priekšmetā. Jo vairāk punktu, jo vairāk cerību, ka būsi uzņemts augstskolā un varbūt pat ticis budžeta grupā. Tikai ir viens riskants «bet» – ja tu eksāmenā saņem zemāku vērtējumu, nekā bija atestātā, tad neapvainojies, ka, punktus saskaitot, tiks ņemts vērā pēdējais. Ceturtdien starp 420 eksāmena kārtotājiem izcēlās divi puiši no Kurzemes, kas saņēma deviņniekus. Izskatās, ka abi šajā spēlē uzvarēja. Astoņi reflektanti saņēma astoņniekus, sešpadsmit – septiņniekus, kas arī varētu būt augstāk nekā atestātā. Taču 239 reflektantantiem eksāmena darba vērtējums bija «1», «2» un «3» (turklāt vieninieki gandrīz pusei –107). Skaidrs, ka viņiem vidusskolas diplomā bija augstāks vērtējums, jo no reflektantiem ar tik zemu zināšanu vērtējumu dokumentus nepieņēma. Zināms arī gadījums, kad meitene, kam vidusskolas atestātā matemātikā bija «5» un kopējā ballu summa pārsniedza 18 (tātad iestājeksāmens nebija obligāts), vēloties uzlabot savu konkursa pozīciju, kārtoja eksāmenu un saņēma vieninieku. Tādā veidā viņa reflektantu sarakstā sevi «nobīdīja» par četriem punktiem zemāk. Protams, mazāk pieprasītās specialitātēs var tikt iekšā, arī saņemot iestājeksāmenā nesekmīgu atzīmi, tomēr skaidrs, ka tas neattiecas uz ekonomikas, sociālo zinātņu un informācijas tehnoloģiju studijām. Komentējot reflektantu zināšanas, matemātikas pasniedzēja Ilze Jēgere saka: «Tendence diemžēl ir tāda, ka reflektantu zināšanas šajā priekšmetā ar katru gadu krītas. Jaunieši, piemēram, neprot atlikt koordinātas divu dimensiju plaknē, neprot sareizināt daļskaitli ar veselu skaitli (pārmērīgas kalkulatoru lietošanas sekas), teksta uzdevumos nedomā līdzi un var uzrakstīt galīgi absurdu iznākumu. Daudzi neprot arī novērtēt savas iespējas. Ja cilvēks, kas vidusskolā saņēmis matemātikā četri, grib iet uz tādu specialitāti kā datorzinības, tad taču jāsaprot, ka jau pirmajā kursā būs smags darbs gan matemātikā, gan fizikā, kas studentam ar šādām priekšzināšanām nav pa spēkam. Izteikti vājas zināšanas ir tehnikumu audzēkņiem, kas matemātiku ir mācījušies tehnikuma pirmajos kursos – pirms diviem vai pat trim gadiem. Jebkuram autovadītājam ir skaidrs – ja viņš rudenī noliks garāžā mašīnu un tikai pavasarī atsāks braukt, tad pa ziemu iemaņas būs mazinājušās Ja reflektantam matemātikā pirms trim gadiem bija «7», tas nenozīmē, ka to pašu vērtējumu saņems arī šodien. Tādēļ kaut vai nedēļu ir jāapmeklē sagatavošanas kursi. Vienam otram ir nojausma, ka to vajadzētu darīt, bet ne katrs, kas samaksāja mācību maksu, uz šiem kursiem arī nāca».
Ķīmiju ir slinkums mācīties visā pasaulē
Ķīmijas iestājeksāmens ir tikai pārtikas tehnologiem. Taču studentiem pirmajos kursos šī zinātne ir jāstudē visās inženierspecialitātēs, protams, arī veterinārmediķiem. Tomēr pārtikas zinības un pārtikas produktu tehnoloģijas studentiem prasības ir īpašas. Tiem augstskolas laikā ir jāapgūst vesela rinda ķīmijas paveidu – organiskā, neorganiskā, bioķīmija, fizikālā, instrumentālā, koloīdu, analītiskā ķīmija u.c. Iestājeksāmena laikā «Ziņām» radās iespēja mierīgi aprunāties ar ķīmijas katedras vadītāju Ilzi Čaksti un pasniedzēju Māru Kūku. Pārtikas tehnoloģijas fakultātē profilējošo priekšmetu obligāti kārtoja arī tie reflektanti, kam 18 balles bija, bet kas vidusskolā ķīmiju nebija mācījušies. Šķiet, sabiedrībā pamazām tiek atzīts tas, ka deviņdesmito gadu sākumā skolu reforma noritēja ne tā, kā vajadzētu. Ja jaunajam cilvēkam, pamatskolu beidzot, tiek prasīts, lai viņš tūlīt pat izšķiras, vai turpmāk dzīvē mācīsies ķīmiju, fiziku, matemātiku vai turpretī politoloģiju, filozofiju un citas humanitārās zinātnes, tas noved pie negaidīti strauja tālāko studētiespēju loka sašaurināšanās. Diemžēl parasti pusaudža gados mācību priekšmetus, kas grūtāk «lien galvā», tajā skaitā arī ķīmiju, neizvēlas. Docente Ilze Čakste te ar zināmu ironijas devu saka: «Pusaudži negrib ķīmiju mācīties ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Vācijā un citās attīstītās valstīs. Par mūsu skolēnu zināšanu līmeni, salīdzinot, piemēram, ar vāciešiem, nav ko bažīties. Apmācība, kamēr neesam pavisam piemērojušies Rietumiem, mums ir labāka. Vācieši to jau ir apzinājušies kā problēmu. Viņiem sāk trūkt speciālistu, kas varētu nodrošināt paaudžu maiņu ķīmijas industrijā. Turklāt šim priekšmetam ir tāda īpašība: ja sākumā to nopietni mācās, tad vēlāk, kad sistēma izprasta, ķīmija kļūst pavisam viegla un interesanta. Nesen lasīju, ka jelgavnieks aktieris Artūrs Skrastiņš, kas vienu laiku bija iecerējis apvienot teātri ar medicīnas studijām, kādā intervijā teica, ka viņš sev atklājis ķīmiju, kas ir kaut kas brīnišķīgs».
Docente Māra Kūka, kas māca ķīmiju arī pilsētas 2. valsts ģimnāzijā, saka: «Mums ikdienā iznāk «melnās miesās» cīnīties ar šīs skolu reformas sekām. Ja pirmo kursu students grib apgūt vidusskolas laikā neiemācīto, viņam nav jāmeklē privātskolotāji, mūsu pašu katedras pasniedzēji bez kādas samaksas ārpus kārtas vakaros ar šiem cilvēkiem strādā. Būtu tikai jauniešiem pašiem vēlēšanās. Problēma ir tā, ka daži, vidusskolā neizvēlējušies smagākus mācību priekšmetus, nav iemācījušies nopietni strādāt. Ja krājas parādi un parādi, sāk nomākt bezcerība. Bet, ja izdodas pārvarēt šo grūtību slieksni, rodas gandarījums. Kaut vai par smaidu, kad students garāmejot pasaka: «Ā, pasniedzēj, tik sarežģīti nemaz nebija!» Mēs apzināmies, ka tie spējīgākie pie mums nenāk, bet aiziet uz modes lietām – ekonomistiem, juristiem, kur ķīmijas nav. Taču dzīve mainās. Šovasar, kad komplektēja 10. klases 2. valsts ģimnāzijā, izrādījās, ka uz ķīmijas – bioloģijas klasi, ko beidzamajos gados nevarēja nokomplektēt, ir pieteicies maksimālais skolēnu skaits. Latvijā ķīmija sāk atgūties no deviņdesmito gadu krīzes. Piemēram, mūsu Organiskās sintēzes institūts ir pasaules līmenī. Četri mani bijušie skolēni, kas studē Rīgā, tur jau strādā un nopelna naudu studijām.»
