Vērtējot notikumus, kas uzvirmojuši par un ap sabiedrībā plašu rezonansi guvušo medību «semināru», kurā trešdienas rīta pusē «mastā stāvēja un zvērus gaidīja» teju viss Jelgavas novada vadītāju un amatpersonu zieds, prātā nāk kāds salīdzinājums no Bībeles (no kurienes gan citur, jo likuma burtu te laikam nepiemērot)! Nē, šoreiz ne par lielo atmaksas dienu un vilkiem avju drānās, bet tuksnesi, kurā Izraēla tauta, izejot no paverdzinošās Ēģiptes ceļā uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, bija iestrēgusi uz veseliem 40 gadiem. Kāpēc? Lai nomainītos paaudzes un domāšana, jo jaunajā vecais, bet tik ļoti ierastais diemžēl neiederējās.Arī šajā notikumā ar medībām, manuprāt, galvenais cīniņš nav tik daudz par priekšnieku visatļautību gaišā darba dienas laikā rīkot sev izklaides par nodokļu maksātāju naudu, bet uztveri, ka tas ir normāli – nu kas tur slikts šādi kopējo (vai tomēr savējo čomu?) garu stiprināt?! Iespējams jau, ka tā bija tikai dabiska cilvēciska taisnošanās, esot pieķertiem ne pārāk tīra un galīgi necaurspīdīga notikuma vietā, par ko liecināja «ups!» izteiksme dažu labu acu skatos, mānīšanās un locīšanās. Taču nepamet un nepamet izjūta, ka šeit tomēr ir darīšana ar pamatīgi nocietinātu domāšanas bastionu, kuru vienā dienā nesagraut. Gadu gadiem akmens pēc akmens apziņā likts, ka priekšnieki ir izredzēti, viņi visu var un drīkst, kuru laju grib, to žēlo, kuru negrib – «diskvalificē». Uz priekšu, par spīti visām suņu rejām! Jāsaka gan, ka arī paši laji nav bez vainas, jo pieļauj to visu, nemeklēdami līdzekļus, lai pret sistēmu cīnītos.Tā nu sēžam tuksnesī, jo mūsu apsolītajā zemē ar šādu sapuvušu domāšanu neieiet. Tagad visa cerība uz jauno paaudzi, kas izaugs ar apziņu, ka pastāv arī tāds jēdziens kā politiskā atbildība.
