Jau otro gadu Jelgavas kultūras notikumiem piepulcējas valsts aģentūras «Tautas mākslas centrs» un Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra» rīkotā drāmas kolektīvu iestudējumu parāde.
Jau otro gadu Jelgavas kultūras notikumiem piepulcējas valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” un Jelgavas pašvaldības aģentūras “Kultūra” rīkotā drāmas kolektīvu iestudējumu parāde.
Pēc ēverģēlīgi teatrālas atklāšanas Ā.Alunāna teātra artistisko aktieru izpildījumā iestudējumu parāde Jelgavas kultūras namā 13. un 14. maijā izvērsās par īstu teātra maratonu – divas dienas no dažādiem Latvijas novadiem, pilsētām un pagastiem sabraukušie teātri, studijas, kolektīvi un drāmas ansambļi rādīja teātri, skatījās teātri, domāja par teātri un dzīvoja teātrī.
Fakts, ka programmā ar veselām divām izrādēm pārstāvēts dzejas teātris, sākotnēji likās visai mulsinošs – pēc Pētera Pētersona pārliecinošajām dzejas izrādēm šis teātra žanrs patlaban Latvijā panīcis, režisoru novārtā pamests un moderni nevaļīgās publikas ne īpaši iecienīts. Un tomēr – kā izrādās, vēl joprojām noslēpumu pilns un neuzminēts. Ar Rabindranata Tagores dzejas kompozīciju “Tu dari mani brīvu kā gaisma…” Austrumu pasaules jutekliskajā eksistencē iejutās Rundāles pagasta jauniešu teātra studija “Savējie” (režisore Lilita Lauskiniece). Vieglas mistikas gaisotnē ieskicēta telpa – mēļi auduma pārklāji un gaiši salmu aizslietņi, izkūpinātā vīraka pievēdīts gaiss – fons, uz kura izplūst Tagores dzejas nesteidzīgie ritmi. Krāšņos orientālos ģērbos ietērptas jaunas sievietes ar izteiksmīgiem grimiem un rūpīgi piemeklētiem aksesuāriem. Viņu vidū – Madara Jurgelāne, kuras dabiskā grācija un melodiski nesamākslotais dzejas vārsmu lasījums atnesa viņai balvu par labāko otrā plāna lomu, tiesa gan, izrādē, kurā vispār nav pirmo un otro plānu.
Viens no lielākajiem parādes pārsteigumiem – jaunās režisores Ingas Surguntes uzburtā jaunās latviešu mīlas lirikas kolāža “Nāctupiemanis” Preiļu novada kultūras centra teātra “Ķimene” izpildījumā. M.Zālītes, A.Auziņas, A.Dragunas, P.Draguna, Jo, M.Salēja dzeja atdzīvojas piecu savstarpēji tik atšķirīgu sieviešu mutēs, atceroties, ilgojoties, sapņojot un sapinoties domās par bijušo. Katra pie sava darbagalda ar savam raksturam pieskaņotu šujmašīnu, izmisīgi vientuļos monologos, neviļas un apzinātas saskarsmes mirkļos, sāpēs, izsmieklā, alkās, čukstos un kliedzienos, līdz no atsevišķajiem, izkaisītajiem auduma gabaliem top kleita – kā sapnis. Kā moto izrādei ir Sv.Pāvila vārdi par mīlestību, kas nekad nebeidzas – vienīgā pilnība apkārtējās pasaules nepilnības gūstā. Vienkāršā, nepretenciozā telpa tiek apdzīvota neskaitāmās detaļās, kustībās, mūzikā, rembrantiskās gaismēnu maiņās. Visdažādāko skaņu partitūra: krītiņa klusinātā čirkstoņa gar apmesto sienu, vēja brāzmas aiz aizklātajiem logiem, šķēru šņirkstoņa, auduma glāsmainās šalkas, slīdot pār roku, šujmašīnu nervozā rīboņa, ūdens pilienu kautrīgie šļaksti un vēl un vēl. Vesels rūpīgi savītu nianšu un simbolu spēļu kaleidoskops, režisoriskas fantāzijas un sirds siltuma piestrāvots (balva par labāko režisora darbu). Kā intīma dienasgrāmata, kurai pieskaroties skudriņas noskrien pa muguras smadzenēm. Kā tauriņa spārns, kuru nedrīkst skart rupjiem pieskārieniem. Un, kaut arī iestudējums ir dzejas izrāde, vārdi te nebūt nav galvenais – tik hipnotiska ir panāktā pēcgarša, kas pieķēdē kā programmiņā iespraustā adatiņa un nelaiž vairs vaļā.
Parādes klasisko spārnu pārstāvēja latviešu teātrī tik iemīļotais krievu inteliģents Antons Čehovs ar savu komēdijisko viencēlienu “Bildinājums” Valmieras Viestura vidusskolas teātra “Sprīdītis” interpretācijā (režisors Roberts Segliņš). Materiāls, kura vitālie, temperamentīgie, sulīgie personāži ļauj jaunajiem aktieriem pārbaudīt savus spēkus visspilgtākajās raksturlomās. Savukārt skatītājiem – nepastarpināti ieinteresēti atkal no jauna dzīvot līdzi kautrīgi neveiklā precinieka Ivana Vasiļjeviča Lomova un pašpārliecināti vīzdegunīgās Natālijas Stepanovnas mīlas peripetijām.
Savukārt latviešu klasikai pievērsies Ikšķiles amatieru teātris, iestudējot vienu no populārākajām Mārtiņa Zīverta lugām “Ķīnas vāze” (režisors Nauris Klētnieks). Darbs, kurā cilvēku raksturu uzmanīgais pētnieks M.Zīverts sniedz visai nepatīkamu cilvēka dabas šķērsgriezumu. Vienas pilsoniskas ģimenes rāmās saticības uzspridzinājums, tiklīdz aizskartas kaut niecīgākās personiskā egoisma šķautnes, atbalsojas līdzībā par guļošo, draudīgo pūķi, kas dzīvo katrā no mums un reizēm mēdz pamosties, noraujot visas maskas un atmodinot apslēptākās dziņas. Stāsts, kura morālais vērtējums ietverts jau pašā lugā, toties lieliska izdevība režisoram izpausties darbā ar aktieriem (abas balvas par labākajiem aktierdarbiem – Kristīnei Saulei par visgudrās, aušīgās knīpas Leksītes lomu un Konrādam Lorencim par nosvērtā ģimenes drauga Notāra tēlu).
Kaut kas līdzīgs latviešu “Skroderdienām Silmačos” – kaimiņzemes autora Hugo Raudsepa luga “Mārtiņciems” Tērvetes kultūras nama amatierteātra “Trīne” izpildījumā (režisore Dzintra Zimaiša). Apliecinājums, ka latviešu un igauņu vērtībās, mērķos un cilvēku tipāžos daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Vesela plejāde dažādu dīvaiņu, kas drudžaini pūlas nokārtot savas dzīves starplaikos starp lauku darbiem: mīl, precas, šķiras, pin intrigas, kaujas, dzer un filosofē. Un beigās, saprotams, dabūnas – vairāk vai mazāk laimīgi.
Mūsdienu cilvēku samudžinātās dzīves skumjais stāsts iezīmējās latviešu mūsdienu dramaturģijas izrādēs. Rūjienas kultūras nama drāmas ansamblis un tā režisore Aida Vasiļjeva iestudējuši Māras Zālītes populāro lugu “Zemes nodoklis” – divu vecu cilvēku nežēlīgās un aizkustinošās savstarpējās spēles, pamazām atklājoties baisām pagātnes atmiņām. Katram ir savs ilūziju pārklājs nepanesamajai dzīves realitātei un meli, no kuriem viņš nav ar mieru šķirties ne par kādu cenu. Stindzinoši neviennozīmīgs vēstījums – skeletu skapī ir tik daudz, ka dzīvā dzīve zaudējusi jebkādu jēgu.
Jaunās dramaturģes Evitas Sniedzes luga “Leģenda par lauru koku” un Kokneses amatieru teātris savukārt pievēršas jauniešu pasaules izjūtas atklāsmei (režisore Inguna Strazdiņa). Trīs draugi un starp viņiem – nāve. Tēmas ir apsūdzošas un uzrunā nesaudzējoši tieši – eksistenciālā bezjēdzība un bailes no dzīves, bēgšana no jūtām un izvairīšanās no atbildības. Un pāri visam – tas biedējošais, tukšais atsvešinājums, kas rodas, kad draugi kļūst par svešiniekiem.
Bet visjautrākos pārsteigumus parādes skatītājiem sagādāja divas atraktīvas izrādes latgaliešu valodā, turklāt abas – iedzīvinot vietējo autoru darbus. Autori gan mīklaini slēpjas zem pseidonīmiem. Tā Gaigalavas kultūras nama amatieru teātris izvēlas Tōlivaļda lugu “Patenteits inteligents” (režisore Ērika Stūris) – labākajās Alunāna tradīcijās ieturētu vēstījumu par pašu audzinātu, izlaistu, visai aprobežotu un mātes appuišotu saimniekdēlu, kas sadomājis precēties, turklāt ne jau ar kādu cūkkopi, bet gan inteliģento, jauno skolotāju. Savukārt Baltinavas pagasta dramatiskais kolektīvs izraudināja publiku smieklu asarās, rādot sava pagasta autores Danskovītes komēdiju seriāla “Ontans i Anne” otro daļu “Kōzu jubileja” (režisore Anita Ločmele). Darbs, kas uzpērk ar absolūtu organiku gan aktieru tēlojumos, gan sulīgajā, krāsainajā latgaliešu valodā, gan arī sižeta attīstībā – ikdienas dzīves notikumu sakoncentrēti dokumentāls atainojums, pasmaidot citam par citu un pašiem par sevi. Šo cilvēku pasaulē viss ir būtisks un niecīgākie sadzīves elementi iegūst nozīmību. Sivēnu viņi audzē kā savu bērnu, ierauj pa rumkai, uzdzerot cūkai uz otru kāju, un pie zilumiem, kas iegūti cūkas kaušanas pasākumā, liek milzīgu darba cirvi (balva par labāko parādes izrādi). Un pats galvenais latgaliešu eksotikā – viņi visu dara pa īstam. Uz īstas pannas cep īstas, čurkstīgas, smaržojošas pankūkas un lej paģībušai kaimiņienei sejā īstu gurķu marinādi. Te nav runas par dzīves un teātra nodalīšanu. Teātris ir dzīve. Un dzīve ir teātris.
Visu cieņu – jāatzīst, ka šī gada amatierteātru parādes izrādes kopumā demonstrēja krietni vien augstāku māksliniecisko līmeni nekā pagājušā gada iestudējumu kopsavilkums. Teju vai katra izrāde savā ziņā pārsteigums – ar rūpīgi izraudzītām detaļām, aktierspēles vitalitāti, telpas apdzīvošanu, nokrāsu bagātību. Bilance daudzsološa. Un vērtīgs ieguvums Jelgavai kā amatierteātru iestudējumu parādes namamātei.
