24. februārī, Igaunijas neatkarības svētkos, kā man ierasts, biju uz pieņemšanu Igaunijas vēstniecībā Rīgā. 1990. un 1991. gadā paralēli darbam augstskolā strādāju par Igaunijas valdības pilnvaroto pārstāvi Latvijā, centos veicināt mūsu valstu sadarbību. Igaunijas 93. gadadienas pasākumā biju pārsteigts, cik daudz sapulcējies prominentu personu – ministri, deputāti. Nereti latvieši Igauniju vērtē kā labu līdzsvarotas, veiksmīgas attīstības paraugu. Domāju, kaimiņvalstī attīstība tiešām bijusi apdomīgāka. «Treknajos gados» Igaunija radīja uzkrājumus un pēc tam krīzes apstākļos spēja iztikt bez aizņēmuma. Tas arī nodrošināja valsts pievienošanos eirozonai. Šķiet, arī Latvija varēja tur būt, ja savulaik būtu stingrāka politiskā griba racionāli saimniekot. Tiesa, Igaunijā līdz ar eiro ieviešanu palielinājies sūdzību skaits patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Pārejot uz jauno valūtu, tirgotāji cenas noapaļojuši uz augšu. Līdzīgi, ieviešot eiro, bija arī Somijā, Vācijā. Igaunijā viesojos divas trīs reizes gadā. Turp aizved gan sakari zinātnē, gan radu apmeklējumi. Būdams igaunis, ik rītu apmēram desmit minūtes veltu Igaunijas laikrakstu portāliem. Tajos salīdzinājumā ar Latvijas masu medijiem ir vairāk pozitīvas informācijas. Piemēram, vakar vienā no pirmajām vietām ir ziņa, ka Neatkarības dienā prezidents Tomass Hendriks Ilvess akcentē – igauņiem jābūt atvērtākiem pret citādi domājošajiem, jo tikai tā mēs spējam skaidrāk apzināties paši sevi. Turpat arī virsraksts «Sabiedrības attīstību virza morāles ētika». Jaunais 29 gadus vecais ģenerālprokurors Normans Aass pauž viedokli, ka visas dzīves jomas nav iespējams atspoguļot likumu normās, būtiskāka ir sabiedrības morāle. Igauņi salīdzinājumā ar latviešiem mazāk brauc uz ārzemēm. Zināma loma gan ir apstāklim, ka daudzi strādā sešdesmit kilometru attālajā Somijā, uz kurieni prāmji iet ik pēc divām stundām. Nedēļas nogalēs aiz robežas strādājošie vīri ir atpakaļ mājās. Igaunijā, statistiski rēķinot uz vienu sievieti, ir vairāk bērnu nekā Latvijā. Tomēr demogrāfiskās problēmas arī tur ir aktuālas. Pagājušajā nedēļā izglītības un zinātnes ministrs Aivars Broks paziņoja, ka sakarā ar nepieciešamo budžeta konsolidāciju nākamajā mācību gadā augstskolām būs par sešsimt budžeta vietām mazāk. Manuprāt, tāda kārtējā budžeta griešana nav saprātīga. Igaunijā ir noteikts valsts pasūtījums, kas nodrošina paaudžu maiņu zinātnē un citās nozarēs. Es nezinu, kāpēc Latvijā desmit augstskolās vajag mācīt sociālās zinātnes, divās – medicīnu u.tml. Tā, manuprāt, ir naudas šķērdēšana.
