Trešdiena visā Eiropā tika sagaidīta ar zināmām bažām. Francijas Sociālistiskās partijas 129 tūkstošiem biedru partijas referendumā bija jāizšķiras, vai viņi atbalstīs ES konstitucionālo līgumu.
Trešdiena visā Eiropā tika sagaidīta ar zināmām bažām. Francijas Sociālistiskās partijas 129 tūkstošiem biedru partijas referendumā bija jāizšķiras, vai viņi atbalstīs ES konstitucionālo līgumu. Satraukumam bija pamats. Sociālistiskās un sociāldemokrātiskās partijas visā ES atbalsta jauno Eiropas konstitūciju, bet Francijas Sociālistiskās partijas biedri ir sašķelti divās nometnēs. Šobrīd uztraukumam vairs tā kā nebūtu iemesla, jo vairāk nekā puse partijas biedru, kas piedalījās referendumā, balsoja par konstitūcijas atbalstīšanu. Tas nozīmē, ka nākamajā gadā, kad Francija rīkos nacionālo referendumu šajā jautājumā, francūži varētu izšķirties atbalstīt konstitucionālo līgumu.
Kāpēc bija tāds satraukums tieši par Franciju? Atbilde ir visai vienkārša: Francija ir viena no ES dibinātājvalstīm un viena no ekonomiski spēcīgākajām un politiski ietekmīgākajām šajā savienībā. Tāpēc francūžu lēmums varētu lielā mērā ietekmēt konstitucionālā līguma likteni.
Oktobra beigās visu 25 ES dalībvalstu vadītāji Romā parakstīja konstitucionālo līgumu, un to valdībām ir doti divi gadi tā ratificēšanai atbilstoši paredzētajai procedūrai. Mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši jau parūpējušies par konstitucionālā līguma atbalstītāju teicamnieku nosaukumu. 11. novembrī Lietuvas Seims ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprināja šo konstitūciju.
Tiktāl par citām zemēm un tajās notiekošo. Pirms nedēļas Latvijas politiķi nāca klajā ar visai negaidītu ideju. Viņuprāt, Eiropas konstitucionālā līguma ratifikācija Saeimā varētu notikt jau šā gada beigās, nevis pavasarī, kā bija solījusi iepriekšējā valdība. Turklāt šo ideju izteikuši politiķi, kas bija iesaistīti nu jau jaunās Latvijas valdības veidošanas procesā. Līdzīgas domas paudušas visas Saeimā pārstāvētās labējās partijas, kā arī uz ātrāku konstitūcijas ratifikāciju mudinājusi Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.
Tas nebūtu slikti, ja vien tāda klusā steiga neizvirzītu dažus jautājumus. Pirmkārt, ja ES konstitūcija tiks ratificēta jau šogad, nebūs līdz šim plaši solīto diskusiju un sabiedrības informēšanas kampaņas par šādas konstitūcijas izdevīgumu Latvijai. Ja tas nenotiktu, tad, iespējams, sagaidāma visai plaša eiroskeptiski noskaņotu organizāciju antikonstitūcijas aģitācijas kampaņa. Šajā gadījumā kārtējo reizi mūsu valstsvīri neizpratnē varēs raustīt plecus un liekulīgi jautāt, par ko gan tā tauta ir atkal neapmierināta.
Otrkārt, pašlaik politiķu izmestā fiksā ideja par ātru konstitūcijas ratifikāciju parāda visā krāšņumā mūsu spēju rīkoties tikai ar kampaņveida metodēm. Varam atcerēties kaut vai Repšes valdības ar vienu vēzienu likvidēto Eiropas Integrācijas biroju, kas, kaut gan visai kusli, bet mēģināja kaut ko darīt ES skaidrošanas lauciņā. Tā vietā no valsts nekas nopietns tā arī nav parādījies. Tajā pašā laikā dīvaina šķiet sabiedriskās organizācijas “Eiropas kustība Latvijā” klusēšana. Varam atcerēties tās aktīvo aģitācijas kampaņu pirms iestāšanās ES. No pēdējā laika aktivitātēm tik vien bijis kā kopīga akcija ar “Delnu” pret eirokomisāres Ingrīdas Ūdres kandidatūru. Skumji būtu, ja viņi turpinātu sēdēt kā partizāņi mežā un rīkotu īsas akcijveida kampaņas pašiem interesantu notikumu sakarā. Kopumā ņemot, pašlaik viss notiekošais ap Eiropas konstitūcijas izskaidrošanu Latvijas iedzīvotājiem nav nosaucams citādi kā pilnīga vienaldzība par to, ko domā vienkāršais iedzīvotājs.
