Padomju laikos mūsu pilsētā bija jauka tradīcija pilsētas tēvi (izpildkomitejas un partijas komitejas vadītāji) rūpējās, lai līdz Starptautiskajai darbaļaužu solidaritātes dienai 1. maijam pilsētas ielu asfalta segums būtu gluds.
Padomju laikos mūsu pilsētā bija jauka tradīcija pilsētas tēvi (izpildkomitejas un partijas komitejas vadītāji) rūpējās, lai līdz Starptautiskajai darbaļaužu solidaritātes dienai 1. maijam pilsētas ielu asfalta segums būtu gluds, bez iepriekšējā ziemā izsistām bedrēm. Demonstrantu kolonnas drošā solī varēja maršēt pa pilsētas centrālajām ielām, nebaidoties traumēt apakšējās ekstremitātes.
Kopš tiem laikiem ir aiztecējis daudz ūdeņu. Pašvaldība vairs neuzskata par vajadzīgu rīkot darba svētku svinības, un kam gan asfaltēt ielas, ja vairākus gadus ielu gājienu, solidarizējoties ar darba ņēmējiem, organizē tikai sociāldemokrāti. Grūti atrast citu izskaidrojumu tam, kāpēc pat maija vidū ielas joprojām ir kā pēc artilērijas apšaudes.
Zinu, ka trūkst naudas, un zinu arī to, ka daudzviet pilsētā ielas ir kritiskā stāvoklī. Nesaprotu tikai, kāpēc var veikt bedrīšu remontu 4. līnijā, bet joprojām dangas ir un plešas plašumā Lielajā ielā iepretim Centrālajam laukumam un Rīgas ielā starp Cukura ielu un Brīvības bulvāri. Minētās vietas taču atrodas pilsētas centrā. Katru dienu tās spiesti pārvarēt tūkstošiem jelgavnieku un pilsētas viesu. Jāsāk domāt, ka mēs apzināti cenšamies graut jau tā ne pārāk spožo Jelgavas tēlu.
Kamēr svarīgi vīri domē kasa pakausi un prāto, kur ņemt 40 tūkstošus latu Lielās ielas kapitālajam remontam posmā no Katoļu ielas līdz Akadēmijas ielai, ik brīdi autovadītāji slalomisti nāves briesmām pakļauj gājējus, kas šķērso Lielo ielu pie Centrālā laukuma autobusa pieturām iepretim maizes veikalam.
Tāpēc ļoti lūdzu, beigsim fantazēt par neesošajiem privatizācijas fonda dārgumiem un sakārtosim Lielās ielas klātni 30 kvadrātmetru platībā, kamēr vēl nav upuru. Ko citās pilsētās izdara pirmajās siltajās pavasara dienās mēs, jelgavnieki, varbūt pievārēsim līdz Jāņiem.
Šogad ielu uzturēšanai un ar to saistītām funkcijām budžetā atvēlēts 261 tūkstotis latu. Autoceļu fonda padome tos sadalījusi, paredzot visā pilsētas teritorijā asfalta bedrīšu remontam 30 tūkstošus latu.
Šķiet, ka gatavojamies pasaules galam šausmīgu plūdu veidā, jo lietusūdens novadīšanas sistēmu uzturēšanai iedalīti 52 tūkstoši latu. Trīsdesmit piecus tūkstošus gadā izmaksā luksofora uzturēšana. Trīsdesmit trīs tūkstoši latu jāziedo grantēto ielu greiderēšanai un asfaltēto brauktuvju kaisīšanai ziemas apstākļos. Jaunā standarta ceļa zīmju uzstādīšana izmaksā 20 tūkstošus latu, taču, ņemot vērā, ka šo pasākumu izdomājusi valsts, finansējums būtu jāsaņem no Rīgas.
Katrs santīms pirms izdošanas trīsreiz jāapgroza un rūpīgi jāapsver, kas šovasar svarīgāks: asfaltēto brauktuvju sakārtošana vai grāvīšu pārtīrīšana Jelgavas nomalēs. Jāatceras, ka grumbuļainajos pilsētas ceļos laužam par pilsētnieku naudu uz līzinga pirktos ērtos «Otoyol» taksobusus un «Ford» mikroautobusus.
Atminu, ka pirms vairākiem gadiem ielu remontam Jelgavā bijām nomājuši asfalta klāšanas kombainu «Remixer». Ar tā palīdzību var būtiski ekonomēt asfalta daudzumu, jo pirms jaunās asfalta kārtas klāšanas tiek izkausēts, uzirdināts un jaunajam asfaltam piejaukts aptuveni piecus centimetrus biezs esošā asfalta slānis. Rīgā tāda iekārta darbojas katru gadu arī šopavasar. Ieminējos par to mūsu domes speciālistiem, taču risinājuma nav it kā esot dārgi.
Un tā gadu no gada pavasaros ar tēvu metodēm zāģējam sadrupušo asfalta segu, maliņas nolaistām ar bitumena mastiku, pierullējam melno plācenīti un gaidām nākamo pavasari, lai visu sāktu no gala. Visiem ir labi domes vīri rosās, KULK un «Igatei» darbs un maize. Bet ielas kļūst arvien bēdīgākas, un, ja pāris gados nespēsim rast efektīvu risinājumu, jelgavnieki savus dzelzs rumakus būs spiesti likt pie sētas.
