Kur tas laiks, kopš dažādu pakalpojumu sniedzēji visos citos iespējamos veidos ieraduši slavēt savu preci, uzsvērt sava pakalpojuma kvalitāti un rietumu standartu ieviešanas nozīmi.
Kur tas laiks, kopš dažādu pakalpojumu sniedzēji visos citos iespējamos veidos ieraduši slavēt savu preci, uzsvērt sava pakalpojuma kvalitāti un rietumu standartu ieviešanas nozīmi. Taču ikdienā bieži iznāk atzīt, ka ar kvalitāti, precizitāti un citiem normālam līmenim atbilstoša darba parametriem tā ir, kā ir.
Ne tik sen kādā reklāmas bukletā izlasīju, ka tepat Jelgavā var iegādāties ne tikai parastās pelēkā betona apmales, bet arī brūnā un sarkanā nokrāsā tonētas. Lai brauciens nebūtu velts, vispirms par preci nolēmu pārliecināties telefoniski, taču tik vien uzzināju, ka jābrauc un jāskatās uz vietas. Uzņēmuma lauka teritorijā pārliecinājos, ka apmaļu gan netrūkst, bet ir tikai pelēkās. Devos kāda atbildīga cilvēka meklējumos. Kantorī pirmo durvju virināšana nebija veiksmīga, bet kāds tikko no objekta atgriezies vīrs izrādījās īstais. Jā, esot arī brūnas un sarkanas apmales, tikai ražošanas bāzē, jo pēc tām neesot pieprasījuma. Tā kā bāze atradās attālā pagastā rajona nomalē, likās loģiski, ka darbinieks jautās, cik īsti un kādas apmales nepieciešams piegādāt, bet viņš domās laikam vēl bija nesen apmeklētajā objektā. Pēc apmalēm esot jābrauc pašiem. Sacītais nepārliecināja, ka ražošanas bāzes apmeklējumam varētu pietikt ar vienu reizi, turklāt tik tālu vest preci nepavisam nelikās izdevīgi, tāpēc atradām iespēju pie vajadzīgā tikt citā veidā. Savukārt iepriekš apmeklētās firmas kantorī diez vai vispār kādreiz gribēsim atgriezties.
***
Vasara ir kustīgo un sportiski aktīvo gadalaiks, kad iespējami arī dažādi sastiepumi un izmežģījumi. Viens no pirmajiem palīdzības veidiem šādos gadījumos ir «aukstuma» uzpūšana. Diemžēl braukāt pa Jelgavas aptiekām izrādās velti – aerosols «Deep Free» nav nopērkams. Nudien nesaprotu, kā var nebūt pieprasījuma, ja pilsētā netrūkst aktīvu cilvēku, kas grib trenēties basketbolā, futbolā, hokejā un citos sporta veidos.
Nav arī dzirdēts, ka «Deep Free» aukstuma vietā tiktu piedāvāts kas cits vai kas labāks. Bet lai nu tā būtu – nav pieprasījuma. Tikai vienā pilsētas centra aptiekā «aukstumu» solījās pasūtīt. Jā, pēc dažām dienām solītais makā bija arī iekritis. Tiesa, flakons bija reizes trīs ietilpīgāks nekā pirms gadiem diviem pirktais un maksāja gandrīz sešus latus. Aptiekāre teica, ka tagad ASV farmaceitiskā fabrika «aukstumu» ražojot tikai šādā iepakojumā.
***
Ar aku racējiem vai dziļurbuma meistariem šinī pusē, šķiet, neesam izlutināti. Tādēļ ne vienam vien šīs vajadzības apmierināšana izvērtusies ar «burlakgabalam» atbilstošām pieskaņām. Sākumā neizprotami, kāpēc meistars ar ierašanos kavējas vairākas nedēļas un kāpēc viņa dziļurbuma rakšanas iekārta sazin cik ilgi atrodas pie mājām, kur darbs jau esot pabeigts. Mierinām sevi ar domu, ka būs jau labi. Kad meistars beidzot sagaidīts, viņš nebeidz sevi slavēt un sauc vietējās prominences, kam gādājis labu ūdeni. Diemžēl ar darbu runātīgajam vīram un viņa palīgam tik gludi vis neiet – aka vēl nav ne pusē, kad saiet grīstē urbšanas mehānisms. Acīmredzot tāpēc, ka abi vīri, pārlieku iestiprinādamies, sēdējuši mašīnas kabīnē un nav likušies zinis par to, ko dara urbis viens pats. Tāpat kā pie iepriekšējā saimnieka, arī šajā reizē mehānisma salabošana ievelkas vairākas nedēļas. Šādā reizē būtu tikai normāli tādam «meistaram» pateikt paldies un mudināt doties uz citu vietu, bet aku urbēji apkārt nemētājas, tādēļ nekas cits neatliek kā pieciest. Darba beigas, protams, bēdīgas: pļēguram pietiek nekaunības prasīt pilnu taksi. Pašlaik gan, pēc sludinājumiem spriežot, dziļurbuma meistaru skaits tomēr palielinoties. Jācer, ka Pierīgas vīri mūsu izlaistajam meistaram sagādās galvassāpes.
***
Kādā piepilsētas pagastā lietpratīgs vīrs ieteica labu galdnieku durvju izgatavošanai. Vīrs tiešām zinošs un varošs, taču arī te bez bikstīšanas neiztikt. Solīto divu nedēļu termiņā viņam nekādi neizdodas iekļauties, paiet gandrīz trīs reizes ilgāks laiks, kad durvis var likt eņģēs, bet par 70 latiem pirktās slēdzenes detaļu atdabūšanai vajadzīgs vēl vairāk laika. Savukārt kāda galdniecība, uzstādījusi virtuves iekārtu, joprojām ved aizmirsto apkures stāvvada nomaskēšanai domāto koka konstrukciju. Tas nekas, ka tā ir pasūtīta un par to jau samaksāts. Tas nekas, ka darbnīcā, vienojoties par pasūtījumu, laipni uzklausītas un pierakstītas klienta koordinātas. Nezin kāpēc darbnīcas vadītājs vai īpašnieks nepārliecinās par veikumu, bet klientam jābūt tam, kas atgādina par pasūtīto un apelē pie meistaru godaprāta.
***
Pašas piedzīvotu un noklausītu ikdienas ainiņu stāstījumu varētu turpināt. Kad paziņu un draugu lokā neizdosies atrast meistaru ar rekomendācijām, darbam atliks vien atkal meklēt cilvēku no malas un lielākā vai mazākā mērā «iegrābties». Tādās reizēs gribas teikt: ja nevari vai negribi padarīt labi, nedari nemaz. Bet jautājums, kāpēc joprojām vārdi nesaskan ar darbiem, kāpēc godaprāts joprojām ir stiepjams jēdziens, paliek neatbildēts. Iespējams, ka konkurence, par ko gaužas vai ikvienā vietā, tomēr nav tik liela, lai atsijātu sēnalas no graudiem. Varbūt vēl pagājis pārāk maz laika, lai atbrīvotos no padomju laikos izplatītā haltūristu stila.
