Rīts. Saule sākusi savu dienišķo ceļu pa debesu loku. Pat nepaceļu acis uz to – zinu, ka tā arvien ir turpat.
Rīts. Saule sākusi savu dienišķo ceļu pa debesu loku. Pat nepaceļu acis uz to – zinu, ka tā arvien ir turpat. Redzama vai neredzama. Kājas, no dienas dienā radušas glāstīt vienas un tās pašas celiņa flīzes, paļāvīgi nes mani uz darbu. Pat miegā varētu aiziet un pārnākt, pārnākt un aiziet…
Šajā rītā viss ir citādi. Steigā nogriežu zālienu maliņas, uzmeklēju taisnās pagalmu diagonāles. Tās mani ieved Mātera ielas 28. nama pagalmā. Pelēko putekļu plantācijas pašā vidū divi kaķi aizdomīgi raugās viens otrā un nevar paiet garām. Ceļi krustojušies. Visa pasaule ir tāda liela ceļu krustošanās – braucējiem un gājējiem, kaķiem un bērniem, steidzīgajiem un domīgajiem. Skudru lielceļi un cilvēku takas. Tās visas ir steigas laika racionālās grumbiņas pilsētas sejā. Arī es tās šobrīd palīdzu ierakstīt.
Pāri ielai – 27. nama pagalmā – iemērīta vēl viena diagonāle. Cauri samocītam, gluži kā kamieļu apgrauztam dzīvžogam, pāri aizaugušai smilšukastei. Te pie smilšukastes mani soļi apstājas. Pēkšņi sajūtu siltus, irdenus pieskārienus savām plaukstām, un kā bērnībā gribas ierakties dziļi, dziļi… Vairs nekādas steigas. Nevaru iet pāri bērnības paradīzei. Ne savai, ne svešai. Nevaru ierakstīt ikdienības grumbiņu kādās atmiņās.
Mikroautobusā braucu garām Valdekas doktorātam. Smilšu kaudzes virsotnē satupuši bērni. Liekas – līdz pat mašīnas logam atplūst viņu prieka un smilšu kaudzes valgā dziļā smarža. Bērni būvē pilsētu. Bez ikdienības racionālajām grumbiņām, kuras tik ļoti negribas iemācīt.
