2002. gadā no dzīvnieku patversmes paņēmām kucēnu – baltu pūkainu kunkulīti ar diviem brūniem plankumiem uz muguras. Tieši tā suņu meitene ieguva vārdu Poga, kas tik simboliski saskanēja ar tādu pašu māju nosaukumu. Varbūt bērnības traumas, varbūt kādu īpašu rakstura iezīmju dēļ pirmo gadu Poga ne reizi neierējās. Savā balsi pirmo reizi dzīvē viņa parādīja, kad reiz atdot ierakstītu vēstuli sētā iebrauca pastniece. Gadu gaitā sune kļuva par mūsu draugu un viņu bērnu mīluli. Draugu meita Maira no Amsterdamas, atbraucot uz Latviju, vienmēr vēlas arī satikt Pogu. Īsta suņa fane ir arī Līva, kas nekad neaizmirst kārtīgi samīļot Pogu. Nereti draugi joko, ka Poga ir īsta terapeite un pie viņas bērni jāved mācīties nebaidīties no suņiem. Pacietīga, ieturēta, labdabīga un mierīga kā jūra. Mani bērni uzauguši kopā ar viņu. Vecākā meita un sunīte dzimušas vienā gadā. Nu jau Pogai vecums liek par sevi manīt – kauli kļuvuši stīvi, kustības pavisam lēnas. Vislabprātāk viņa mierīgi pastaigājas vai snauž paēnītī.
Aptuveni pirms gada viņu pamatīgi sakoda kaimiņu fermas suņi. Divi no tiem ir liela auguma rējēji, kas, skrienot blakus, pavada katru automašīnu, bet neizceļas ar agresivitāti. Trešā ir barvede, ko fermas darbinieki izlaiž ārpus teritorijas «izskrieties» naktīs. Visiem apkārtnē zināms – barvede ir nikna, zobus iemēģinājusi arī uz fermas strādniekiem. Neskaitāmas reizes, kad Poga pie mājas mūs sagaida, esam metušies ārā no mašīnas, lai dzītu prom nešpetni, kurš grib uzbrukt mūsu sunenei. Naktī uz trešdienu nenosargājām. Pamodos no trakas riešanas un suņu kautiņa un aptvēru, ka mūsējā palika ārā (vasarā viņa nereti izvēlas gulēt laukā). Turpat pie mājas durvīm vecajai Pogai bija uzbrukusi fermas suņu trijotne. Paspējām izglābt no nokošanas, tomēr savainojumi ir nopietni. Vairāku stundu operācija. Tagad jātur īkšķi, lai mūsu vecajai ģimenes mīlulei pietiktu spēka izturēt. Noderēs visu viņas daudzo draugu un bērnu labās domas.
