Saruna par Valgundes amatierteātri Ventspils salidojumā neviļus izvērtās par plašāku atskatu Ilzes Rimšas skatuves darba pieredzē.
Pagājusī nedēļas nogale Ventspilī aizvadīta teātra zīmē, pilsētā ar rītdienu norisinājās XIII Latvijas amatierteātru salidojums. Piejūras pilsētā un novadā tika spēlēti 39 no aizvadīto gadu veiksmīgākajiem Latvijas amatierteātru iestudējumiem – dažādi pēc žanra, formas, attēlotā laikmeta, kā arī izteiksmes līdzekļu izvēles. Kā jau bija paredzējusi Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru eksperte Dace Vilne, «trīs dienas vairāk nekā 2000 dažādu profesiju ļaudis, kuriem pasaules uztvere un atklāšana caur teātri ir aizraušanās un dzīves nepieciešamība, piepildīja Ventspili un Ventspils novadu ar savu azartu un prieku».
Jelgavu salidojumā pārstāvēja pēc Alfrēda Hičkoka kulta spriedzes filmas motīviem Jelgavas Jaunajā teātrī Riharda Svjatska veidotā «Kraukļu ligzda», novadu – Valgundes amatierteātris «Atspulgs» ar dramaturga Jāņa Jurkāna lugu «Ak, nauda, naudiņa». Izskatās ne pārāk kupli, protams, visu cieņu tiem mūspuses teātru aktieriem un režisoriem, kas atrada par iespējamu aizbraukt un būt klāt pasākumā, kas amatierteātru spēlētājiem notiek vienu reizi reizi četros gados. Tomēr starp vienkāršu klātbūšanu un izrādes spēlēšanu starpība laikam taču diezgan būtiska.
Katram savs iemesls – Ādolfa Alunāna teātra izrādes ar savām bagātīgajām dekorācijām un kuplo aktieru sastāvu vairāk orientētas uz stacionāru skatuvi, jo pārvadāšana vien izmaksā bargu naudu. Studentu teātrim pašā plaukumā studentu vasara. Un galu galā ne jau katrs spēlētgribētājs tā uzreiz tiek uz salidojuma skatuves – atlase bijusi visai stingra, kaut pašā salidojumā nekādi žūrijas vērtējumi vairs nav notikuši.
Sava iestudējuma video nācies sūtīt arī Ilzei Rimšai – «Ak, nauda, naudiņa» režisorei Valgundes amatierteātrī «Atspulgs».
– Vispirms radās Valgundes pagasta izglītības, kultūras un sporta centrs «Avoti» vai amatierteātris «Atspulgs»?
Ja vien sarunas laiks atļauj, varu sākt ar agrāku periodu, jo «Avotos» darbojos tikai ļoti nelielu daļu (apmēram sešus gadus) no savas tā saucamās kultūras dzīves. Mans sākums šajā laukā bija Jelgavas kultūras nams, kad tā direktors bija Maigonis Mūrnieks, – tad strādāju par bērnu sektora vadītāju. Dzintra Zimaiša, tagadējā Jelgavas novada Kultūras nodaļas vadītāja, mani aizvilināja uz kultūras namu «Rota», kas bija toreizējā Jelgavas rajona pārziņā. Sekoja «Lauktehnikas» periods, tad īss posms kādreizējā rajona kultūras namā Dobeles šosejā 100.
Pēc tam domāju, ka kļūšu par kārtīgu ģimenes cilvēku un mājās audzināšu dēlu, bet kārta pienāca manam amatierteātru periodam. Un sākās viss ar bērniem – bija Lācīša Pūka laiks, Zaķa (Zaļā punkta) laiks, Jelgavas 4. pamatskolas laiks, un tikai tad nonācu izglītības, kultūras un sporta centrā «Avoti».
4. pamatskolā sāku ar estētikas klasēm un 15 gadu laikā esmu uztaisījusi vienu pamatīgu skolas teātri. Faktiski saskaitīju 15 gadus un piecus mēnešus un domāju, vai nav pienācis laiks no šīs skolas šķirties. Katru gadu laidām klajā vienu pamatīgu bērnu izrādi. Šopavasar tā bija Hermaņa Paukša «Kā Sarkangalvīte ar Vilku spēlējās». Repertuārs skolā reizēm mēdz būt nopietnāks un dziļāks nekā Valgundē. Kad skolas bērniem ir izlaidums, es viņiem diskā dāvinu gan fotogrāfijas, gan skatus no iestudētajām izrādēm.
– Dzirdēju jūs atzinīgi izsakāmies par Ventspilī rādīto Jelgavas Jaunā teātra (JJT) «Kraukļu ligzdu».
Atceros Jaunā teātra ziedu laikus, kad režisors bija Agris Krūmiņš, bet pēc Agra aiziešanas uz Ventspili vairākas izrādes pie mums iestudēja ventspilnieks Imants Jaunzems, kas nupat bija salidojuma galvenais režisors.
Katra gada desmit labākās amatierteātru izrādes tiek spēlētas Dailes teātrī Rīgā. Bija gadījums, kad pēc Imanta Jaunzema iestudētās Vernera Švāba lugas «Prezidentes» noskatīšanās pie mums pienāca Alvis Hermanis un uzaicināja šo izrādi nospēlēt Jaunajā Rīgas teātrī. Un otra virsotne bija Agra Krūmiņa iestudētā Brehta «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati».
– Bet tad Jelgavas Jaunais teātris kaut kā «pašķīda»…
Es jums pateikšu, kāpēc tā notika. Faktiski teātris tika divas reizes «uzmests». Pirmo reizi, kad Agris Krūmiņš mierīgu sirdi aizgāja uz Ventspili, jo viņam tur bija lielākas tīri materiālās iespējas, un teātri turpināja vadīt Agra kolēģe Lolita Muižniece (Truksne). Tā sagadījās, ka Lolitai tajā brīdī pirmajā vietā (kas ir tikai loģiski) izvirzījās ģimenes intereses. Imantu Jaunzemu, kaut viņš uztaisīja lielisku izrādi «Prezidentes», nepieņēma kolektīvs. Galvenokārt viņa darba stila dēļ – Imants ir ļoti prasīgs, ass un nežēlīgs. Tika lauztas visas iepriekšējās tradīcijas, piemēram, viens no viņa pamatuzstādījumiem bija: «Jūs man te nerunāsiet tik smuki kā Alunāna teātrī.».Tomēr nenoliegšu, ka katrs mēģinājums pie viņa bija neordinārs un meklējumu pilns un daudz ko no viņa iemācījos.
Savukārt uz teātri atnākušais režisors Ģirts Šolis, veiksmīgi iestudējis Žana Pola Sartra eksistenciālo «Aiz slēgtām durvīm», ķērās pie F.G.Lorkas «Bernardas Albas mājas», ko, vēl tagad nesaprotu kāpēc, «Gada izrādes» skatē šausmīgi nokritizēja žūrija. Ģirts, protams, aizgāja un tagad ir starptautiski atzīts mākslinieks, leļļu apvienības «Umka.lv» dibinātājs, režisors un aktieris.
– Nu gan laikam beidzot teātris ticis pie sava īstā režisora?
Rihardu Svjatski ieteica Anna Jansone kā labāko no sava kursa Latvijas Kultūras koledžā. Nopietns cilvēks ar nopietnu attieksmi pret teātri, viņam ir arī savs, netradicionāls domu gājiens. Bet gan jau nokāps tuvāk zemei. Kad Ventspils salidojumā tika nospēlēta «Kraukļu ligzda», zāle aiz sajūsmas auroja.
– Nu, pirmizrāde man arī šķita tīri interesanta…
Kur nu, jums noteikti jānoskatās vēlreiz, tagad tā ir pavisam cita izrāde, Rihards to padarījis daudz kompaktāku, vēl interesantāku un aizraujošāku. Varbūt neesmu īsti objektīva, jo tur spēlē mani audzēkņi, ko kādreiz mācīju Jelgavas 4. pamatskolā, bet uzskatu to par izcilu veiksmi.
– Laikam esam apskatījuši visu, izņemot jūsu pašu Valgundes amatierteātri.
Šogad Valgundes pagasta izglītības, kultūras un sporta centram «Avoti» aprit desmit gadu. Tur mani uzaicināja pastrādāt, un es sāku ar jauniešiem. Bija meitenes, kas brauca no Jelgavas, bija arī vietējās, bet īsti spēcīgu grupu nolasīt neizdevās. Pabeidzot vidusskolu, katra aizklīda kur nu kurā.
Situācija mainījās, kad atnāca kultūras darbiniece Inga Feldmane, Kalnciema vidusskolas skolotāja. Sākās ar Jāņiem – viņas vadītajiem deju kolektīviem vajadzēja sasaistošu starpspēli, viss bija sagatavots atbilstoši scenārijam, vienīgi pietrūka Bebenes. Tad nu atsāku Valgundē pirms sešiem gadiem ar Bebeni. Tā nu es tur esmu vēl tagad.
– Un Valgundes teātris Ventspils salidojumā?
Sākās ar grandiozu un tiešām skaistu iespēli pludmalē, ko bija režisējis jau minētais Imants Jaunzems. Otrā bija lielā teātra spēlēšanas diena, un mūsu «Ak, nauda, naudiņa» nonāca Piltenē. Bijām pat dziļi laimīgi, jo tas bija vecā ēkā, mūros, kur bija patīkami vēss.
Pirmajā vakarā, kamēr jaunieši (proti, aktieri) ballējās, režisoriem bija savs saiets Livonijas ordeņa pilī. Tur no Aivara Lemberga, kurš faktiski arī ir režisors – Ventspils režisors, dzirdēju tiešām viedus vārdus: «Te rit tās cilvēku dzīves, un ar katru ir jārēķinās. Katra izrāde ir reizē aicinājums un izaicinājums. Gadās, ka ir neveiksmes, bet vēl labāk, ja ir veiksmes.»
– Kas jums tā par «naudu, naudiņu»?
Tas ir dramaturga Jāņa Jurkāna tautas farss divās daļās par to laiku, kad tika uzpirktas sertifikātu grāmatiņas un dibinājās visādas firmas un firmiņas, kas no pensionāriem un nepensionāriem, dzērājiem un nedzērājiem savāca šīs grāmatiņas, aicinot tādā un tādā dienā nākt pēc naudiņas. Protams, ka noteiktajā dienā cilvēks vairs neatrada ne firmiņu, ne naudiņu.
Zemgales reģiona vērtēšanas komisijā (vēl skatē, pirms salidojuma) bija Dailes teātra režisors Arnis Ozols, kritiķe Līga Ulberte un aktieris Ēriks Vilsons. Un Līga Ulberte teica apmēram tā – tur taču tajā lugā nekā nav, bet kā jūs esat viņu uztaisījuši! (Tas gan raksturīgs daudzām Jurkāna lugām, ka jārokas dziļāk.)
Atzīšos, ka Ventspilī mums bija lugas 15. izrāde, bet vēl pēc četrpadsmitās reizes es uzdrošinājos pamainīt finālu. Tā ka esmu pateicīga par izpratni visiem četrpadsmit «Atspulga» aktieriem, arī izrādes «tehniskajai domai un rokai» – Kārlim Rimšam.
– Vai pats autors iestudējumu ir redzējis?
Nē! Domāju, ka viņš varētu būt arī zināmā mērā pārsteigts, bet pamatdomu jau mainījuši neesam. Domāju, viņam kā saprātīgam cilvēkam būtu interesanti. ◆
