Šodien lappuses «Dzīve politikā» tēma – Saeimas deputātu palīgi un ministru padomnieki. Bez citu viedokļiem, komentāriem.
Šodien lappuses «Dzīve politikā» tēma – Saeimas deputātu palīgi un ministru padomnieki. Bez citu viedokļiem, komentāriem. Tajā pašā laikā saprotot, ka amata pienākums prasa spodrināt «mundiera» godu, kaut arī lai paša domas atšķiras no oficiālā viedokļa. Par savu ikdienu stāsta trīs jelgavnieces – divas deputātu palīdzes un viena ministres padomniece.
Pils aptieku tīkla direktore Dina Kurzemniece trīs mēnešus ir labklājības ministres Dagnijas Staķes ārštata padomniece uzņēmējdarbības jautājumos, kam ir vistiešākais sakars ar labklājību. Arī padomnieces amats ir loģisks, jo tiešajā darbā viņa pārstāv uzņēmējus, izprot darba devējus. Savukārt farmācijas nozare ļauj kompetenti spriest arī par veselības aprūpes un citiem sociālajiem jautājumiem. «Tās ir lietas, kas pašai tuvākas, ar ko līdz šim tikai citā statusā esmu bijusi saistīta.»
D.Kurzemnieces redzeslokā pašlaik ir invalīdu integrācijas, dzimumu līdztiesības, nelegālās nodarbinātības un citi jautājumi. Pirmais ikviena jauna darba posms, kad ir jāizzina konkrētā joma, jāiedziļinās, jānoformulē sev būtiskākais, vēl īsti nav beidzies, bet tas netraucē pildīt ministres un parlamentārās sekretāres dotos uzdevumus. «Invalīdu integrācijas projekta gaitā tikos ar invalīdu organizācijām, uzklausīju viedokļus, problēmas, nozīmīgus priekšlikumus. Atklājās lietas, ko, būdami cilvēki no malas, pat nevaram iedomāties. Ārēji viss liekas puslīdz kārtībā, bet patiesībā sistēma nestrādā tik labi, kā domājam. Par invalīdiem izveidojies stereotips, ka viņi nestrādā. Patiesībā liela daļa labprāt veiktu vienkāršākus, kaut arī mazāk atalgotus darbus. Un iesaistīt viņus sabiedrības dzīvē, uzlabot dzīves kvalitāti, panākt, ka cilvēki nepārtiek tikai no pabalstiem vien, ir galvenais. Svarīgi arī, lai šogad sāktajām aktivitātēm sekotu turpinājums un tiktu atvēlēti līdzekļi.
Vēl viens stereotips – vīriešu darbs ir vērtīgāks, viņi jāvirza augstākos amatos, viņiem jāpieņem lēmumi. Bet skaitliski lielākā – sieviešu – daļa ir ģimenes centrs, bērnu māte. Tas mazākumam netraucē pieņemt lēmumus, piemēram, noraidot pūriņa naudas palielināšanu kā nesvarīgu un neskatot situāciju kopumā. Proti, statistikas dati liecina, ka pašlaik valstī uz 1000 iedzīvotājiem ir gandrīz 400 pensionāru. Prognozes liecina, ka līdz 2010. gadam viņu īpatsvars nedaudz mazināsies, bet pēc tam būtiski palielināsies. Tātad lielāks kļūs sociālais slogs, ko var atvieglot, uzlabojot demogrāfisko situāciju vai būtiski palielinot nodarbināto īpatsvaru un nodokļu ieņēmumus. Demogrāfijā pērn esam sasnieguši 1995. gada līmeni, kas nav pietiekams sabiedrības atražošanai. Turklāt tolaik bērnu pārtikai nepiemēroja PVN, savukārt par pūriņa naudu varēja nopirkt daudz vairāk…
Vidējā alga valstī oficiāli pērn bija 156 lati. Bet pētījums par nelegālajiem ienākumiem liecina, ka pie mums tie sasniedz 13 procentu, visvairāk no Baltijas valstīm…
Mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa ir daudzbērnu un nepilnās ģimenes ar bērniem. Bērnus grūti nodrošināt ar apģērbu, mācību grāmatām. Ja pamatskola arī tiek pabeigta, tālāka izglītība ir liegta. Savukārt bez tās grūtāk iegūt darbu. Tas, ka nabadzība atražo nabadzību, ir briesmīgākais…
Vesela ķēdes reakcija. Un tā – ikvienu niansi sākot šķetināt. Kāds ir risinājums? Pabalstu palielināšana nozīmē, ka nodokļu nasta vieglāka nekļūs. Savukārt, ja gribam palielināt algu, it kā jāatvieglo nodokļu maksājumi. Tā vai ikvienā jautājumā atklājas pretrunas un dažkārt liekas bezcerīgi, uznāk domas, vai tiešām trim paaudzēm tuksnesī jāizdzīvo, lai radikāli mainītos sabiedrības domāšana.
Pati nebūt neesmu pesimiste. Lai gan varu redzēt kopainu, domāt, ko un kā mainīt, varu izteikt priekšlikumus, bet nepieņemu lēmumus.
