Maza meitene, kuru sauca Ildze, mācījās 5. klasē. Skolu viņa nevarēja ciest. Viņa to ienīda. Viņa daudz labprātāk strādātu nekā ietu uz skolu.
Maza meitene, kuru sauca Ildze, mācījās 5. klasē. Skolu viņa nevarēja ciest. Viņa to ienīda. Viņa daudz labprātāk strādātu nekā ietu uz skolu. Tas nebija mācību dēļ, jo klasē viņa bija vislabākā skolniece. Ildze nevarēja šo skolu ciest tāpēc, ka viņa šeit jutās lieka. Bufetē viņa nevarēja neko nopirkt – visi grūstījās un stumdījās. Parasti viņa dabūja ar elkoni vēderā. Arī lielāko klašu skolēni viņai nelika miera. Viņi parasti mina uz kājām, bet, kad Ildze teica, lai nemin, lielie tikai pasmējās.
Taču visļaunāk bija viņas pašas klasē. Viņai nebija neviena drauga. Visvairāk no savas klases viņa ienīda Emīlu, Bruno, Anitu un Rasmu. No šiem četriem skolēniem Ildze pat baidījās. Bruno viņu bija iesaucis par «utaino», «blusaino», «tizleni», «kretīni» un «sīko». Vajadzības gadījumā tika izdomātas vēl citas iesaukas. Bez tā visa nebija nevienas dienas, kad Ildzei nebija atņemta soma, nolikts citur mētelis vai iesperts. Katrs, kurš vēlējās, varēja nodarīt viņai pāri, jo nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Skolotāja tam uzmanību nepievērsa.
Kad Ildze cieta pazemojumus, viņa nepretojās, viņa nekad nebija nevienam iesitusi. Vienīgais, ko viņa spēja, bija sēdēt klusu un ierauties vairāk sevī. Vienu gan Ildze nesaprata – kāpēc pārējie viņu necieta, kāpēc darīja viņai pāri? Vai tad viņa bija tik briesmīga? Viņa taču mazgājās un sukājās regulāri, un blusu viņai nebija…
Bija agrs pavasaris, rīti kļuva gaišāki. Ceturtdien Ildze uz skolu bija atnākusi tā paagrāk un ar atvieglojumu redzēja, ka viņas klases garderobē neviena nav. Ildze ātri noģērbās un devās uz pagrabstāvu, kur paredzētas pirmās divas stundas mājturībā. Viņa apsēdās pie loga un sāka lasīt grāmatu. Pēc brītiņa meitene dzirdēja, ka kāds nāk lejā pa kāpnēm. Tas bija Emīls. Arī viņš ieraudzīja Ildzi. – Blusainā atvilkusies! – viņš smējās.
Jau no šiem vārdiem Ildzei iekšā kaut kas sastinga. Viņa zināja, ka Emīls pēc brīža sitīs. Šodien Ildzei līdzi bija plastmasas maisiņš, kur ieliktas fizkultūrai vajadzīgās lietas, un viņa centās aizsargāties pret Emīla sitieniem un spērieniem ar maisiņu. Pirmo reizi mūžā Ildze centās cīnīties. Emīls visu laiku tikai lamājās.
– Ko tu man sit! – viņš kliedza. – Es tev rādīšu, kā man te sist! Iedomājas kaut ko! Tu man vēl redzēsi!
Zēns atņēma Ildzei maisiņu, sāka to pluinīt un spārdīt, līdz tas izjuka un treniņtērps izkrita. Vienīgais, ko Ildze varēja, bija vākt kopā drēbes. Viņa centās tās salasīt, lai Emīls tās nenosmērē. Bet viņš tikai lamājās un šķendējās citiem, kas bija nule atnākuši, tad, pāris reizes iespēris Ildzei ar kāju, kopā ar pārējiem aizskrēja.
Ildzei gribējās raudāt, bet nedrīkstēja, jo tad visi redzētu. Meitene apspieda raudas un devās klasē.
Pēc abām mājturības stundām viņa visu izstāstīja klases audzinātājai. – Ejam pie Emīla, – skolotāja teica. Abas devās pie pāridarītāja. Ildze nostājās gabaliņu tālāk, bet visu labi dzirdēja.
– Kāpēc tu saplēsi Ildzei maisiņu? – jautāja skolotāja. – Vairāk tā nedari.
Meitenei aizmiglojās acis. Vārdi sāpīgi atbalsojās sirdī. Skolotāja jautāja par maisiņu un teica, lai vairāk tā nedara. Vai tad maisiņš bija svarīgāks par viņu, vai tad Ildzei nemaz nebija vērtības? Viņai gribējās kliegt, taču viņa nespēja. Ildze gribēja aizskriet kaut kur tālu prom, kur nebūtu neviena, kas dara viņai pāri. Skolā viņa nevarēja pat izraudāt savas bēdas…
Vienīgi vakarā, kad visi gulēja, viņa varēja raudāt, jo tad jau līdzās nebija neviena, kas smietos. Ildze iemiga un sapņoja jauku sapni, taču no rīta viņai bija atkal jādodas uz skolu.
Psiholoģe Lilita Barševska:
– Visur, kur skarta agresivitātes problēma, ir arī upura problēma. Diemžēl tur, kur būs agresors – vai nu klasē, vai grupiņā –, būs arī upuris. Ir gadījumi, kad upuris pats it kā izprovocē to, ka visi viņam brūk virsū. Sevišķi 5. klasē, kad tuvojas pusaudža vecums, vienkārši atrod kādu, kurš ir nedaudz citādāks. Šādā situācijā strādāju gan ar to upuri, gan ar agresoru. Te redzam, ka zēns ļoti lamājas. No trīs līdz trīspadsmit gadiem zēniem izpaužas fiziskā agresivitāte, meitenēm – verbālā. Zēnam ir dusmas, ka kāds ir iedrošinājies viņam pretoties.
Kāpēc upuris visu laiku ir viens un tas pats? Tāpēc, ka viņš nekad neko nav mēģinājis darīt lietas labā. Mazāks bērns bieži pat baidās iet pie audzinātājas vai skolotājas, jo domā, ka nekas nemainīsies un klasesbiedri sitīs vēl vairāk. Ir svarīgi, lai mēs, pieaugušie, tādas situācijas pamanītu. Ja izliksimies, ka nekas nenotiek, agresivitāte ies tikai plašumā, jo arī šis zēns ir sapratis, ka viņš to var darīt, un viņš to darīs vēl vairāk. Un, ja meitene vēl kādreiz parādīs, ka viņa var pretoties, tad viņš sāks meklēt citu, vājāku pretinieku.
Vai šis zēns vienmēr būs ar agresīvu uzvedību? Nekas nerodas tāpat vien un tāpat vien arī nebeidzas. Ja neiejauksies pedagogs vai vecāki, arī psihologs un psihoterapeits, meitene beigās var pateikt, ka neies uz skolu.
Pēc Freida mācības, mums visiem «sēž» iekšā vardarbība, tikai bērns to neprot apslāpēt. Tāpēc daudz kas ir atkarīgs no mums, pieaugušajiem. Ataicinām uz skolu vecākus. Ierodas mamma, viņas diemžēl nāk biežāk. Izrunājot situāciju, viņa piekrīt: jā, rīkosimies tā. Bet, kad izdodas dabūt uz skolu tēvu, izrādās, ka viņš pats ir agresīvs un savu agresivitāti nodod tālāk nākamajai paaudzei.
