3. decembrī Sabiedrības par atklātību «Delna» pētījuma laikā viena no projektā iesaistītajām darbiniecēm iesniedza četrus dažādus iesniegumus Jelgavas tiesībsargājošajām instancēm – četrām dažādām Jelgavas pilsētas un rajona policijas nodaļām.
3. decembrī Sabiedrības par atklātību «Delna» pētījuma laikā viena no projektā iesaistītajām darbiniecēm iesniedza četrus dažādus iesniegumus Jelgavas tiesībsargājošajām instancēm – četrām dažādām Jelgavas pilsētas un rajona policijas nodaļām.
Pētījumā šīm iestādēm tika vaicāts: cik procentiem Jelgavas policijas darbinieku ir augstākā izglītība; vai kāds aizturētais ir iesniedzis pretenzijas par policijas darbinieku rīcību aizturēšanas brīdī; kādi pasākumi tiek veikti, lai uzturētu kārtību Jelgavas ielās naktīs; kādi ir statistikas rādītāji par personām, kas ir nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē. Atbildes vietā naktī no sestdienas uz svētdienu pie Lilitas Grundules mājās ieradās iecirkņa inspektors, kurš vēlējās zināt jautājumu iesniegšanas iemeslu. Pratināšanas beigās namamāte tika uzaicināta ierasties policijas iecirknī otrdien, 14. decembrī, kur bija jādod detalizēta informācija par jautājumu iesniegšanas iemeslu. 20. decembrī tika saņemta atbildes vēstule, ko var nosaukt par lakonisma kalngalu. Atvainošanās par naksnīgo nopratināšanu tā arī netika izteikta.
Šis incidents vedina uz pārdomām. Tas ļoti precīzi un tipiski raksturo pašreizējo situāciju Latvijā cilvēktiesību jomā, saskaroties ar tiesībsargājošām instancēm. Šādā situācijā pētnieces varēja nonākt jebkurā no republikas rajoniem. Labi, ka Jelgavas gadījumā šis konflikts ir tik sīks un tajā nav skartas ne iesaistīto personu mantiskās intereses, ne veselība, ne (Dievs, pasargi!) dzīvība.
Taču tas nerada pamatu par notikušo priecāties. Katrā ziņā policijas rīcību var nosaukt par dīvainu un nekorektu. Nav svarīgi, cikos tajā sestdienas vakarā pie Lilitas Grundules dzīvokļa durvīm atskanēja zvans – plkst.23.00 vai stundu vēlāk. Laiks, kas tika izvēlēts šīm nepamatotajām «pārrunām», nebija «īstais», un pats mistiskās vizītes mērķis nav izskaidrojams ne no loģikas, ne juridiskā viedokļa. Saskaņā ar LR Satversmes 104. pantu katram ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīm valsts vai pašvaldību iestādēm informācijas atteikuma gadījumā tas ir jāmotivē, atsaucoties uz konkrētu likumu.
Savukārt Jelgavas «komisāri Kataņi» to interpretē visai savdabīgi, minētās «vizītes» laikā vēršoties pie Lilitas Grundules ar jautājumiem, vai viņai ir bijušas domstarpības ar policijas darbiniekiem un kādi viņai ir iebildumi pret policiju? Taču interesantākie jautājumi sekoja tikai pēc tam – vai viņai viss kārtībā ar veselību, un – vai viņai pagrabā viss kārtībā? Tincinātājiem vajadzētu uzdot pretjautājumu: «Bet vai jums «bēniņos» pašiem viss kārtībā?» Interesanti, kas būtu noticis, ja Lilita būtu pateikusi, piemēram, ka viņai ir iesnas? Vai policisti skrietu uz aptieku pirkt deguna pilienus? Kaut kā negribas ticēt šādām rūpēm.
Šāds policijas darba stils liek domāt, ka daudziem Latvijā vēl nav beigušies totalitārisma gadi. Derētu atgādināt, ka PSRS jau kādu laiku neeksistē, tā ka būtu pēdējais laiks atmest padomju laikā iestrādātās darba manieres. Laiks, kad tikai ieiešana milicijas telpās daudziem uzdzina šermuļus, ir garām uz neatgriešanos. Taču tiesībsargājošajām iestādēm gribētos šo iebaidīšanas politiku turpināt arī nākotnē. Citādi šādas «nakts vizītes» nevar klasificēt. Tā ir klaja beziemeslu iejaukšanās privātajā dzīvē. Vai varbūt tas ir jaunais policistu izklaides veids?
Kā jau minēju, viens no «Delnas» pētnieču jautājumiem skanēja šādi: «Lūdzu, sniegt informāciju, kādi pasākumi tiek veikti, lai uzturētu kārtību Jelgavas ielās naktīs?» Acīmredzot Jelgavā šajā laikā valda ideāla kārtība, ja policistiem vēl atliek laiks naktī no sestdienas uz svētdienu staigāt pa mājām, veicot «socioloģisku» aptauju par respondentu veselības stāvokli. Nedomāju, ka šādas aktivitātes nosaka likums «Par policiju», pēc kura policistiem vajadzētu darboties. Varbūt kādam tajā sestdienas naktī bija ļoti nepieciešama policijas palīdzība, kuru viņš nevarēja saņemt likumsargu «aizņemtības» dēļ.
Tikai profesionālu juristu kompetencē ir izvērtēt, vai šajā incidentā ir noticis likumdošanas aktu pārkāpums, vai ne, taču no cilvēcības un elementārās saskarsmes kultūras viedokļa valsts iestādēm, īpaši policijai, kas atbild par sabiedrības drošību, vajadzētu notikušo pārdomāt un pārkāpumu gadījumā arī sodīt vainīgos. Vismaz secinājumi, kurus, cerams, izdarīs tiesībsargājošās instances būs tas pozitīvais, ko var gūt šādu notikumu rezultātā. Šādiem incidentiem vairs nevajadzētu atkārtoties!
