Neatminu precīzu citātu, vien atceros, ka pirms pāris gadiem kāds no korupcijas apkarotājiem intervijā atzina, ka savā darba praksē arvien vairāk pārliecinās par latviešu īpašajām dotībām gūt labumu negodīgā veidā. Neglītākā vārdā to sauc par šmaukšanos, uz ko mēs esot krietni naskāki par, piemēram, daudzreiz par paraugu piesauktajiem igauņiem. Fiktīvas slimības lapas un aplokšņu algas pašu kabatās, mistiski konkursi un draugiem labvēlīgi lēmumi pašvaldībās, oligarhu diktāts, dārgākais tilts pasaulē un gadiem it kā neizprotamu iemeslu dēļ bremzētas reformas, kas daudzās jomās spēj palikt tikai plānu un projektu līmenī – varas elitē.Vismaz 20 Saeimas deputāti, kuri šonedēļ meloja, sakot, ka balsos par Maizīša atkaliecelšanu ģenerālprokurora amatā, bet nobalsoja pret, faktiski sabiedrībai pateica, ka gļēvulība, krāpšanās un blēdīšanās Latvijā nav nosodāma rīcība. Sagrāva pēdējās ilūzijas par to, kādā veidā parlamentā tiek pieņemti lēmumi, tāpat kā naivo pieņēmumu, ka vismaz pusgadu pirms vēlēšanām tā sauktajiem tautas kalpiem rūp, ko par viņiem domā darba devējs. Pret to taču kaut nedaudz ļauj pasargāt aizklātais balsojums, kuru jau sen bija laiks no Saeimas kārtības ruļļa izņemt. Diemžēl iedzīvotājiem Latvijā allaž bijusi īsa atmiņa. Lai gan sabiedrības uzticība Saeimai jau ilgstoši ir katastrofāli zema (pēc sociologa Arņa Kaktiņa «Dienā» teiktā, zemāk par grīdu nenokritīsi), līdzšinējā pieredze neliecina, ka vēlēšanās šie ciniķi, zoodārza sapulču rīkotāji un lielākā kretīna meklētāji tiks bargi sodīti. Latvieši ir gana apzinīgi, lai uz vēlēšanām aizietu. Un, pozitīvisma kampaņu iedvesmoti, atkal un atkal kāptu uz tā paša grābekļa.
