Ilze Amatniece līdz ar pārcelšanos uz Zaļeniekiem pagastā ir ienesusi svaigas vēsmas, un pilnīgi droši var teikt, arī padarījusi daudz dzīvespriecīgākus vietējos bērnus.
Ilze Amatniece līdz ar pārcelšanos uz Zaļeniekiem pagastā ir ienesusi svaigas vēsmas, un pilnīgi droši var teikt, arī padarījusi daudz dzīvespriecīgākus vietējos bērnus. Ilze kopā ar
dziedošo jauno paaudzi ir sastopama ļoti daudzos pagasta kultūras pasākumos, un cilvēki no malas viņu tūlīt pamana un ievēro.
Ilze uzaugusi un mācījusies Skrundā, beigusi tur vidusskolu un Mūzikas skolu. Sapnis kļūt par ārsti tā arī nav piepildījies, jo pavisam nedaudz pietrūka iestājeksāmenos. Ilze iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā augstskolā un beidza to kā bioloģijas un ķīmijas skolotāja. Taču arī ar to viņa šobrīd nenodarbojas.
Ilzi, viņas balsi un apbrīnojamo mīlestību uz bērniem pirmā pamanīja bērnudārza vadītāja Ruta Karlsone, viņa arī piedāvāja Ilzei nākt strādāt uz bērnudārzu par muzikālo audzinātāju. Paralēli šim darbam Ilze vada zēnu un jaukto ansambli Zaļenieku pamatskolā, kultūras namā – meiteņu vokālo ansambli, kas šogad Jelgavas rajona kultūras namu vokālo ansambļu skatē izcīnīja 1. vietu, bet zonālajā skatē – trešo. Zaļenieku baznīcā Ilze spēlē ērģeles, kā arī dzied un spēlē sintezatoru grupā «Zemgaļi». Lielās aizņemtības dēļ šogad viņa bija spiesta atteikties no jauktā ansambļa Zaļenieku arodvidusskolā. Bieži viņa tiek aicināta spēlēt bērēs, kāzās un jubilejās.
Brīvdienas paiet,
spēlējot ballēs
Ilze par savu otru maizi neapšaubāmi uzskata muzicēšanu grupā «Zemgaļi», kurā līdz ar vēl diviem puišiem – Kasparu un Andreju – gandrīz katru piektdienas un sestdienas vakaru viņa dodas spēlēt kādu balli:
– Mūs pazīst jau visā Latvijā. Esam spēlējuši Carnikavā, Ādažos, Kauguros, Siguldā un citās vietās. Gribētāju ir vesela rinda. Vairāk iznāk spēlēt vasarā, kad ir zaļumballes, kāzas, dažādas lielas jubilejas. Lutinām arī sava pagasta iedzīvotājus, mūs viņi ballēs var dzirdēt samērā bieži, – atzīst Ilze.
Kā nu ne, ja «Zemgaļiem» pieteikumu grafiks sastādīts jau vismaz diviem mēnešiem uz priekšu. Muzikālais repertuārs visu laiku tiek papildināts ar jaunām dziesmām, pārsvarā tās ir tautā jau pazīstamas un iemīļotas, bet tieši tās cilvēki visvairāk pieprasa, un viņu spēlētajās ballēs allaž ir daudz dejotāju. Ilze gan nav uzdrošinājusies pati komponēt dziesmas, viņai tas nepadodoties, bet vecajām kaut ko atņemt vai piekombinēt klāt var. Viņa lieliski atceras savu pirmo balli «Zemgaļu» sastāvā, tā bijusi pirms diviem gadiem Zaļenieku gadatirgū pie pagasta kultūras nama. Tad gan sirsniņa esot trīcējusi. Ilzei ir apbrīnojami skaista balss, bet dziesmā tā jo īpaši izceļas.
«Bērni ir
mana dzīve»
Lai arī Ilzei pagaidām ir tikai viena meitiņa – piecgadīgā Kristīne –, viņu varētu uzskatīt par daudzbērnu māti, jo diendienā Ilze strādā ar bērniem, vairākas reizes atkārtodama, ka bērni ir viņas nākotne. Arī mazā Kristīne šogad uzsākusi Mūzikas skolas gaitas un, tāpat kā mamma, mācīsies spēlēt vijoli. Ilze atzīst, ka meitai arī ir skaista balss un dienās arī viņa varētu būt laba dziedātāja:
– Gribētos jau meitiņai vairāk laika veltīt, bet, paldies Dievam, viņa man ir ļoti apķērīgs bērns, iet dārziņā, jau pazīst burtiņus un var tos uzrakstīt. Kādreiz brīnos – pa kuru laiku, bet saprotu, ka to viņa iemācījusies bērnudārzā. Kristīnei ir ļoti laba omīte. Vīramāte man nekad neatsaka un vienmēr priecājas būt kopā ar mazmeitiņu, – stāsta Ilze.
Viņasprāt, lielākā problēma ir bērnudārzu likvidēšana daudzos pagastos, kā rezultātā lielākie cietēji būšot bērni:
– Ja slēdz bērnudārzu, tas nozīmē, ka pagasta nākotnei ir pārvilkta svītra. Ko lielie onkuļi darīs tad, kad bērni aizies no dzimtā pagastā. Arī vecākiem tā ir problēma, – spriež Ilze.
Apslēptais talants –
zīmēšana
Līdztekus muzikālajai dzirdei un labai balsij Ilzei ir vēl kāds apslēpts talants, ko varbūt daudzi nemaz nezina, – zīmēšana. Kādreiz, kad viņai bijis vairāk laika, Skrundā Ventas krastā ar kādu labu draugu mākslinieku Ilze devusies zīmēt. Vislabāk izdevušies akvareļi. Par izstādi nevarot būt ne runas, zīmējusi tos sev, kad gribējusi atpūsties, bet plašākai publikai tie neesot paredzēti:
– Tagad atpūtai tikpat kā nemaz neiznāk laika. Tā ir mans darbs. Ziemā, kad vakari garāki, kaut ko uzadu vai palasu grāmatu, – atzīstas Ilze.
Gaidāmo tūkstošgadi Ilze ne ar ko būtiski lielu nesaista, bet te nu, pašai nemanot, saruna atkal ievirzās par bērniem.
– Gribētos, lai laukos bērni būtu tikpat labi nodrošināti un informēti par visu, kā pilsētnieki. Jāatzīst, ka šobrīd pilsētas bērni ir priviliģētāki un cietēji ir mūsējie.
Vēlētos arī, lai pilsētas un lauku bērniem būtu pieejama vienlīdzīga izglītība. Šķiet, šobrīd vairumā gadījumu labu izglītību var iegūt tikai tie, kuru vecākiem ir biezi naudas maki, bet, kur lai laucinieki tādu naudu ņem? – jautā Ilze.
Šobrīd Ilze jau ir Zviedrijā, kur uzaicināta spēlēt divos baznīcas koncertos un vēl viņa ir lielas izvēles priekšā – pieņemt piedāvājumu un strādāt līdz jaunajam gadam Zviedrijas baznīcā par ērģelnieci, vai ne.
