ES jau vairākus gadus ir aktuāla imigrācijas problēma un jautājums par Eiropas valstu iedzīvotāju attieksmi pret iebraucējiem.
ES jau vairākus gadus ir aktuāla imigrācijas problēma un jautājums par Eiropas valstu iedzīvotāju attieksmi pret iebraucējiem. Par to liecina kaut vai notikumi Nīderlandē, kad musulmaņu ekstrēmists nogalināja kinorežisoru Teo van Gogu, Latvijas viesstrādnieku un vietējo ekstrēmistu grupu sadursmes Lielbritānijā, Latvijas celtnieku boikots Zviedrijā un joprojām aktuālais Vācijas turku jautājums. Lai arī lēni, tomēr tas mudinājis Latvijas iedzīvotājiem sākt interesēties par imigrācijas jautājumu un tā ietekmi uz sabiedrības attīstību.
Pēdējo piecu gadu statistika ir nemainīga – Latvijā ik gadu iebraukuši aptuveni 2000 cilvēku, pēc 1. maija iegūtie dati neliecina par būtiskām pārmaiņām. Savukārt arvien mazāka dzimstība var radīt situāciju, kad atsevišķās nozarēs valstī trūks darbaspēka. Imigrācija pašreiz nav Latvijas politikas prioritāte. Tomēr, tikai savlaicīgi izstrādājot valsts politiku, ir iespējas prognozēt imigrācijas attīstības tendences un novērst iespējamo etnisko spriedzi, ko var radīt sabiedrības spēja vai nespēja pieņemt ieceļotājus. Nav iemesla domāt, ka Latvijā imigrantu ierašanās varētu izraisīt būtiskas izmaiņas sabiedrības etniskajā struktūrā, veicinot etnisko spriedzi. Lai gan minētais pētījums liecina, ka gan latviešiem, gan cittautiešiem ir līdzīgas bažas un stereotipi jautājumā par imigrāciju, argumentācija šīm grupām varētu būt atšķirīga.
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām Tautas partija solīja nepieļaut nekontrolētu imigrāciju Latvijā. Savukārt TB/LNNK paziņoja, ka Latvija pēc okupantu radītajiem imigrantu plūdiem nevar uzņemties atbildību par jaunu ieceļotāju izmitināšanu un integrāciju. Atšķirīga nostāja bija uz mazākumtautību vēlētājiem orientētajai Tautas saskaņas partijai, kas savā programmā norādīja, ka legālās imigrācijas iespēju ierobežošana noved pie nelegālās ieceļošanas un noziedzības paplašināšanās. Tāpēc partija aicināja pilnveidot legālās imigrācijas mehānismus, lai padarītu to sabiedrības interesēm atbilstošu. Gudri plānojot valsts politiku, imigranti varētu kalpot kā savdabīgs integrāciju veicinošs faktors. Viņu ierašanās radītu izaicinājumu Latvijas krievvalodīgajiem. Nav noslēpums, ka daļai mazākumtautību pārstāvju motivācija mācīties latviešu valodu ir visai vāja, viņi iemanījušies ikdienā iztikt bez tās. Tas pats sakāms arī par vēlmi iesaistīties kultūras norisēs un sabiedriski politiskajā dzīvē. Arī jauno pilsoņu valodas zināšanas ir nepietiekamas.
Pieredze darbā ar pilsonības pretendentiem liecina, ka galvenais naturalizācijas iemesls ir nevis piederības izjūta valstij, kā liecina vairāki Naturalizācijas pārvaldes pētījumi, bet gan brīvākas pārvietošanās un darba iespējas ES valstīs. Savukārt imigranti, kuru mērķis būs nevis ieceļot Latvijā caurbraucot, bet gan atrast darbu, apzināsies nepieciešamību apgūt valodu, iepazīt kultūru un kaut minimāli izprast valsts politiku. Labs piemērs tam ir nesen pilsonību ieguvušais palestīniešu bēglis Haisams Abu Adua. Viņš atzinis, ka noteikti izmantos visas tiesības, ko dod jaunais pilsoņa statuss, un pirmais viņa darbs būs līdzdalība pašvaldību vēlēšanās martā. Šāda imigrantu attieksme varētu veicināt izmaiņas Latvijā dzīvojošo mazākumtautību attieksmē pret valodu un sabiedriski politiskajiem notikumiem valstī. Latviešu valodas prasme neizbēgami kļūtu par vienu no noteicošajiem kritērijiem darba attiecību veidošanā, savukārt tas veicinātu aizvien nopietnāku valodas apguvi. Nevar noliegt, ka daļai nelatviešu var rasties vēlme atriebties ieceļotājiem par viņu pozīciju apdraudēšanu.
Ikviens cilvēks, ierodoties svešā valstī, meklē sev līdzīgos, t.i., savas tautības cilvēkus, jo cer, ka tie palīdzēs atrast darbu un iekļauties vidē. Latvijā šādu palīdzību ar valsts atbalstu pirmām kārtām varētu sniegt krievu, baltkrievu un ukraiņu kopienas. Tiesa, to organizācijas ir sašķeltas no politiski radikālām līdz mērenām. Izvēloties organizāciju, kas palīdzēs valsts institūcijām risināt imigrācijas jautājumus, jau tagad ir jāapzina, cik katrai kopienai ir pārstāvniecību, kāds ir to biedru skaits un ietekme attiecīgajā kopienā, kā arī finanšu resursi. Svarīgi arī apmācīt pašvaldību pārstāvjus darbam ar ieceļotājiem un veidot atbalsta punktus lielākajās Latvijas pilsētās. To uzdevums ir koordinēt informācijas apmaiņu starp dažāda veida organizācijām – valsts, pašvaldību, starptautiskajām un nevalstiskajām.
Saīsināti no www.politika.lv
