Jelgavnieks Elvis Lintiņš ir mūziķis, kurš nevarētu sevi iedomāties nevienā citā profesijā. Viņš mūzikā visaugstāk vērtē iespēju improvizēt un ļaut savam klausītājam justies mierīgi un viegli. Apguvis klavierspēli, Elvis pamazām mācās arī sava tēta (Gundara Lintiņa) instrumentu – bungas.
– Kā tas nākas, ka vispirms esi taustiņinstrumentālists, nevis bundzinieks?
Es pats to neesmu izvēlējies. Agrā bērnībā ģimene izdarīja izvēli manā vietā, sāku mācīties klavieres aptuveni sešu gadu vecumā. Protams, sākumā gāja kā pa klintīm un akmeņiem, īsti negribēju mācīties, bet tagad man patīk, esmu ļoti apmierināts. Klavieres man devušas ļoti daudz. Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, viss sākas ar klavierēm, it īpaši mūsdienās.
Es nevaru iztēloties labāku dzīvi par mūziku. Pats varu izvēlēties savu grafiku, ar ko un kad spēlēju, ko mācos. Mūzika man rada neaprakstāmas sajūtas, spēlējot un mēģinot kopā ar citiem mūziķiem, īpaši tad, ja notiek improvizēšana, bieži vien nonākam tādā kā nirvānā. Šo sajūtu grūti ietērpt vārdos, tā ir jāpiedzīvo.
– Kā tavā dzīvē ienāca džezs?
Mācoties Jelgavas Mūzikas skolā, bija tāda brīnišķīga iespēja spēlēt pie Raita Ašmaņa bigbendā. Spēlēju tur pāris gadus no aptuveni divpadsmit gadu vecuma, tā bija ļoti laba pieredze. Arī mans tētis ļoti ietekmējis šo ceļu, viņam bija plaša interese par džeza mūziku un improvizāciju. Kad aizbraucu uz Rīgas Doma kora skolas 4. kursa eksāmenu, pirmo reizi izdzirdēju, kā jaunieši spēlē džezu. Man uzreiz iepatikās viss, gan atmosfēra, gan sajūtas, ko tur piedzīvoju. Tas nebija klasiskais eksāmens, kur kāds uz klavierēm spēlē Šopēnu vai Bahu, manā priekšā bija īsta grupa, un tas ļoti uzrunāja.
– Tu pats sevi definē kā džeza mūziķi?
Jā, varētu teikt, ka džeza mūziķis esmu visvairāk. Mana mīļākā mūzika ir neosouls, hiphops, popmūzika un, protams, arī džezs, kas mani ietekmējusi visvairāk improvizācijas dēļ. Man kā mūziķim improvizācija ir galvenais, ja mani uzaicina spēlēt kādā ansamblī, kur jāspēlē noteiktas partijas nots notī, tas īsti pie sirds neiet.
– Kuras ir tās grupas, kas tev ir gājušas pie sirds, un kur spēlē pašlaik?
Mana pirmā nopietnā pieredze ansamblī bija “Laikā pirms” kopā ar jelgavnieku Ivaru Galiņu. Mācoties Rīgas Doma kora skolā, satiku savus labākos draugus, mūziķus, ar kuriem joprojām ikdienā sadarbojos. Tur arī sāku spēlēt grupā “Coolmans Report”, kurai uz mani ir bijusi vislielākā ietekme. Mums laimējās satikt tādu cilvēku kā Dailes Zigi, pateicoties kuram iestājāmies Bērklijas Mūzikas koledžā. Viņš arī mūs iepazīstināja ar tādu lielisku cilvēku kā Valēriju Maliginu, kurš mums finansiāli ļoti palīdzēja šajā ceļā. Vēl esmu spēlējis pāris grupās, piemēram, “Bunch of Gentlemen”, kur arī spēlējām džezu un fankmūziku. Pēdējā laikā spēlēju ansamblī “Tautumeitas”, kā arī piepalīdzu ar aranžijām un uzstājos kopā ar mūziķi Arstarulsmirus, tie šobrīd ir mani nopietnākie sastāvi.
– Kas ir tās pamatlietas, kas veidojušas tavu mūziķa karjeru?
Ļoti daudz kas, protams, ir atkarīgs no vecākiem. Es esmu bijis super priviliģēts, jo mans tētis un vectēvs ir mūziķi, es apzināti jau no divpadsmit gadu vecumu zināju, ko vēlos darīt savā dzīvē.
Liela nozīme bija Jelgavas Mūzikas skolai, kad sāku spēlēt bigbendā. Gāju arī pie privātskolotājiem, lai varētu vēlāk iestāties Rīgas Doma kora skolā, kas ielika kārtīgus pamatus tam, kas esmu šodien. Man ļoti patika skolas atmosfēra, bijām kā liela ģimene, un tas bija svarīgi, jo tur mācīties nebūt nebija viegli. Sākumā gāja kā pa kalniem, vajadzēja apgūt daudz ko jaunu, bija jāiegulda diezgan liels darbs. Bet tā jau ir visās dzīves sfērās – ja vēlies ko sasniegt, tad ir jābūt gatavam pamatīgi ieguldīt.
– Esi mācījies arī prestižajā Bērklijas Mūzikas koledžā Bostonā, vai plāno to pabeigt?
Papīrs, protams, vienmēr var noderēt, bet es šaubos, vai pabeigšu, jo skolas izmaksas ir milzīgas. Mums bija iespēja tur mācīties tikai Maligina dēļ, viņam patika, kā spēlējam, tādēļ mums, četriem latviešiem, nolēma palīdzēt. Pēc viņa nāves diemžēl šādas iespējas vairs nebija, pašiem bija jāfinansē mācības. Tajā brīdī es izlēmu vairāk pievērsties pats sev, nevis meklēt naudu.
– Kas no Bērklijā apgūtā tev noder ikdienas darbā ar mūziku?
Tur mācoties, es noteikti ieguvu plašāku skatījumu uz mūzikas un izklaides industriju. Man bija pasaules mēroga skolotāji, piemēram, mūzikas producēšanu es mācījos pie “Radiohead” skaņu inženiera. Arī klasiskās harmonijas apguvu pie lieliskiem klasiskās mūzikas izpildītājiem un komponistiem. Protams, iespēju tur ir daudz vairāk, inventārs ir visaugstākajā līmenī, tiek piedāvāta koncertēšana dažādos nozīmīgos festivālos un koncertzālēs. Es Bērklijā apguvu savu instrumentu, džeza kompozīciju un mūzikas producēšanu, varēju pats izvēlēties stundu sarakstu un pasniedzējus, kas man šķita ļoti patīkama pieredze.
Bērklija ir diezgan internacionāla skola, manuprāt, vismaz 50 procentu no skolēniem nav vietējie. Liels ieguvums noteikti bija komunikācija ar skolasbiedriem, tomēr jāatzīst, ka neizmantoju pārāk daudz iespēju iepazīties ar jauniem cilvēkiem un nākotnes kolēģiem, vairāk laika veltīju savai attīstībai. Vēlējos saprast, kā darbojas skola, ko varu iegūt sev. Iemācījos konkrētāk izteikt savas domas mūzikā, sapratu, ko vēlos ar savu mūziku pastāstīt.
Jāatzīst, ka kultūršoks bija diezgan pamatīgs. Par mums, latviešiem, nereti saka, ka esam pelēki un klusi. Par klusumu varu piekrist, jo, kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, manas ausis bija pamatīgi atvieglotas. Šeit sabiedriskajā transportā pārsvarā ir miers un klusums, tur vienmēr bija liels troksnis. Protams, Bostona ir studentu pilsēta, tāpēc varbūt arī ir skaļāka.
– Vai joprojām kaut ko mācies?
Šobrīd ar tēta un citu draugu palīdzību patstāvīgi mācos bungas. Pēc Bostonas man parādījās daudz brīvā laika, kas bija kaut kur jāliek, tādēļ ķēros pie bungām, arī pandēmija savā ziņā tam palīdzēja. Kā vēl brīnišķīgāk pavadīt brīvo laiku, ja ne pilnveidojoties? Vēl ir daudz jāmācās, bet kādreiz dzīvē uz skatuves gribētu spēlēt arī bungas. Ļoti patīk šis instruments, visu bērnību tas bijis man priekšā. Varētu pat teikt, ka esmu piedzimis bungās. Arī kontakts man vienmēr vislabākais ir bijis ar bundziniekiem. Varbūt no malas varētu domāt, ka mēs, mūziķi, runājam vienā valodā, bet tā nebūt nav. Ja klavierēm pretim ir, piemēram, saksofons, vienmēr pastāvēs noteiktas valodas barjeras, jo katram instrumentam ir savas iespējas.
Mani ļoti saista vokāls, gribētu arī to mācīties. Ir vēl citas intereses, piemēram, ļoti interesē psiholoģija.
– Ja tu nebūtu mūziķis, varbūt būtu psihologs?
Nezinu, vai tā varētu būt mana profesija, tas interesē vairāk hobija līmenī. Man patīk pētīt, kā strādā cilvēka prāts, kāpēc mēs konkrētās situācijas reaģējam noteiktos veidos, kāpēc izvēlamies kaut kā konkrēti domāt. Visu informāciju pārsvarā lasu angļu valodā.
Nekad neesmu domājis, kas es būtu, ja nebūtu mūziķis. Nav bijusi vajadzība par to domāt. Visticamāk, tas būtu kāds mierīgs darbs, kas neprasa skriešanu apkārt pa pasauli. Iespējams, es varētu būt vēsturnieks. Man ļoti patīk vēsture, patīk pētīt, kā esam nonākuši līdz šim brīdim. Mēs mācāmies no vēstures, un, manuprāt, cilvēce eksistē tādēļ, ka esam pierakstījuši un atceramies savu vēsturi, spējam sarunāties un dalīties ar informāciju, apkopot to un izdarīt secinājumus.
– Varbūt esi pētījis psiholoģijas sasaisti ar mūziku?
Savā ziņā jā, mani interesē, kā cilvēki, tostarp mūziķi, domā, kā rodas dažādas pārliecības. Tiešā sasaistē ar mūziķiem esmu interesējies par to, kas notiek, uzstājoties publikai, kādas reakcijas veidojas, piemēram, uz aplausiem.
– Vai esi domājis par to, kāds ir tevis paša kā mūziķa psiholoģiskais portrets?
Es sevi mūzikā salīdzinu ar spilvenu. Iztēlojies, kā vakarā noliec galvu uz spilvena, un kļūst mierīgi un viegli, vari atpūsties. To uzskatu par savu svarīgāko uzdevumu mūzikā. Taču es neesmu dekoratīvais spilvens, man nepatīk izrādīties. Man patīk palīdzēt citiem, atbalstīt viņu idejas mūzikā.
Pastāv stereotips, ka katrā kolektīvā pianisti ir tie galvenie cilvēki. Iespējams, tas ir tādēļ, ka viņiem priekšā klavierēs ir viss – ritms, harmonija, melodija. Arī es esmu daudz saskāries ar vadīšanu. Jūtos ar to labi, jo esmu diezgan pašpārliecināts par savām dotībām un spējām. Taču sadarbībā man vairāk patīk iepazīt citus cilvēkus, nevis būt priekšplānā.
– Vai pats komponē?
Jā, sanāk to darīt. Trīs vai četrus gadus pēc kārtas uzstājāmies ar klavieru trio, kur rakstīju mūziku Ziedoņa epifānijām. Taču es maz rakstu, vairāk pievēršos improvizācijai, kas jau tā pati komponēšana vien ir, tikai tā notiek uzreiz konkrētajā vietā.
Lielākoties es sevi identificēju kā džeza mūziķi, un džeza pieraksts ir ļoti atvērts interpretācijai. Klausoties dažādas versijas, kā skaņdarbs ticis atskaņots, var vai nu atkārtot, vai veidot savu interpretāciju. Pamatā, protams, vienmēr ir melodija, ritms un harmonija, pārējais ir improvizācija. Priecājos par katru iespēju satikties ar cilvēkiem un komponēt kopā, jo tā jau ir improvizācijas būtība.
– Improvizācija džezā palīdz improvizēt arī dzīvē?
Protams, mēs jau visi to darām. Nav tādas rokasgrāmatas par to, kā dzīvot dzīvi, katrs to improvizē savā veidā. Noteikti džezs man zemapziņā daudz palīdz, varbūt es nemaz ikdienā neapzinos, cik daudz tas notiek. Klausoties kāda džeza granda veikumu skaņdarbā, var secināt, kā viņš mācījies mūziku, kādu metodiku izmantojis. Tas palīdz izveidot savas interpretācijas, un tur jau rodas tā improvizācija. Arī pētot psiholoģiju un vēsturi, var daudz izzināt par cilvēci, kas palīdz pašam veidot savu dzīvi. Manuprāt, cilvēce attīstās, pateicoties tam, ko esam iemācījušies no senčiem un kā ikdienā mēs to izmantojam un interpretējam.
– Esi teicis, ka dzīvā mūzika lēnām mirst.
Ja paskatāmies uz pandēmiju, tad man vislielākā mērā ir bijusi taisnība. Bet, cerams, ka tā beigsies un kaut kas atkal izmainīsies.
Mana pēdējā laika pieredze liecina, ka akustiskie instrumenti tiek izmantoti aizvien mazāk. Ja paskatāmies uz popmūziku, tur praktiski viss notiek digitāli. Šobrīd dzīvā mūzika ir tikai džezs, klasiskā un varbūt estrādes mūzika, pārējie žanri visā pasaulē izmanto nedzīvu mūziku, jo tāda ir prasība. Cilvēkiem patīk, ka, grupai uzstājoties, jūtams spēks un jauda, ko palīdz nodrošināt dators.
Manuprāt, tas ir jāpieņem kā jauns izaicinājums, jāiemācās ar to strādāt un izmantot savā labā. Daudz kas ir atkarīgs, no kuras perspektīvas skatās. Ja no globālā viedokļa, tad tas ir apsveicami, jo rodas jaunas tehnoloģijas, mēs pilnveidojamies, veidojas jaunas profesijas.
– Un cilvēkiem bez gadiem ilgas mācīšanās mūzikas skolās ir iespēja kļūt par atzītiem skatuves māksliniekiem.
Pilnīgi precīzi, un piemēri tam ir visur acu priekšā. Taču jāņem vērā, ka mēs esam cilvēki un mums gribas sajust otra cilvēka enerģiju. Aizejot uz koncertu, mēs vēlamies redzēt un sajust arī to, kā mūziķis ir ieguldījies. No šāda skatpunkta, domāju, dzīvā mūzika neizmirs, tā kādu laiku paliks otrā plānā, kas arī nav nemaz tik slikti, jo, visticamāk, ļaus tai pilnveidoties.
