Dažkārt var tikai pabrīnīties, cik daudz indīgas žults sevī tur daži cilvēki. Vienmēr cenšos viņus attaisnot ar ierastiem argumentiem – varbūt viņiem ir grūta dzīve, moka smagas slimības, neviens viņus nemīl un nelutina, vakar bija slikta diena, šodien sāp galva…
Tādos brīžos, kad kāds ar savu negatīvismu un mūžam neapmierināto garastāvokli bendē manu omu, mēģinu domāt par to, ka tam nabadziņam laikam jau nav tā paveicies kā man. Man ir gan skaista māja, kur dzīvot (nu labi – objektīvi – , tā ir celta 1911. gadā, un īstam skaistumam pietrūkst branga remonta), gan vīrs (tīri pieņemams skatā un prātā, manuprāt) un jauki bērniņi (izņemot tās reizes, kad kašķējas un neklausa). Reiz viens draugs man teica – ja kāds uz viņu neargumentēti baroties, kašķējoties un citādi nelāgi izrunājoties, viņš uzreiz iedomājas to cilvēku ar visu naidā pārvērsto seju rozā kruzuļainās bumbierenēs (jaunajai paaudzei, iespējams, pilnīgi neizprotams apzīmējums siltajām apakšbiksēm). Arī ļoti labs paņēmiens, starp citu. Dažkārt esmu to izmantojusi, piemēram, iestādēs, kur nākas izņemt kādu dokumentu, bet pretim aiz galdiņa gadījies nīgrs pūķis. Vai veikalā, kad pārdevējai šķiet, ka viņa ir pasaules valdniece.
Tā teikt – kurš teicis, ka viegli būs? Galu galā pasaulē visiem jāsadzīvo – pārmērīgi optimistiskajiem, mūžam nelaimīgajiem un vienmēr remdenajiem – katram sava vietiņa, savs stūrītis zemes jāatrod.
Kā stāstā par Ruandas genocīdu (masu slepkavība Ruandā, kas notika apmēram simt dienu laikā no 1994. gada aprīļa līdz jūlijam. Šajā laika posmā lielāko valsts iedzīvotāju daļu veidojošās hutu cilts pārstāvji nogalināja 500 tūkstošus līdz vienam miljonam tutsu minoritātes iedzīvotāju un ikvienu, kas bija pret genocīda ideju) piedzīvojušu meiteni, kura pēc visām kara un slepkavību šausmām atzīst (brīvi pārfrāzējot no angļu valodas), ka – pasaule nevienam neko nav parādā; neviens nav pelnījis vairāk vai mazāk kā cits.
