Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā turpina diskusiju ciklu «Sarunas par Eiropu pie kafijas tases». Tā mērķis ir paraudzīties pašiem uz sevi un apzināties risināmās problēmas, pārliecināties par pašu uzskatiem un nostāju. Vienlaikus tas ļauj kļūt arī precīziem, jo, ja cilvēks savās domās nav precīzs, ar viņu spēlējas velns. 29. aprīlī diskusija veltīta indivīda un valstisko veidojumu savstarpējo attiecību noskaidrošanai.Tiesiskās valsts ideja radās 19. gadsimtā. Sākotnēji šī ideja ietvēra divas prasības: pilsoņu tiesisku aizsardzību pret valsti un pārvaldes tiesājamību. Drīz vien gan norisinājās šo prasību depolitizācija un juridizēšana. Turklāt tiesiskā valsts principā attiecas uz noteikti apstrādātu indivīdu, nevis indivīdu kā faktisku būtni.Cik lielā mērā indivīds ir pasargāts? Formāli it kā viss būtu kārtībā, taču praktiski pasargātība ir niecīga. Kā ir ar datu aizsardzību? Kāpēc taisnīgu tiesu tiecas atrast nevis Latvijā, bet Eiropas Kopienu tiesā? Diskriminācija ir aizliegta, taču nereti tā plaukst pārprastas līdztiesības vārdā. Cilvēki pamet Latviju vai ir noskaņoti to pamest, un ne jau vienmēr tas notiek tikai peļņas nolūkos. Mūsdienu indivīds lielākoties ir atstāts un pamests, valsts to nav iekļāvusi savās interesēs. Vai modernā valsts pastāv pati par sevi un par indivīdiem rēķinās vien tik, cik tas atbilst valsts interesēm? Kāds ir tās mērķis? Bez atbildēm uz šiem vienkāršajiem jautājumiem indivīds var vienkārši it visam atmest ar roku. Savukārt pārvaldes tiesājamība Latvijā ir gandrīz kurioza, lielākoties tā tiek izmantota vai piesaukta, liedzot piekļuvi «barotnei».Runāt par Latviju kā sociālu valsti ir gluži vai bezkaunība. Par tiesiskumu liecina tiesiskās paļāvības destruēšana. Savukārt Latvijā vērojamais taisnīgums pareizāk būtu dēvējams par laupītājbandu taisnīgumu, ignorējot savstarpējību. Taisnīgums tiek īstenots saistībā ar labumu, kas ir visiem kopīgs un vienlaikus nāk par labu katram atsevišķi. Netaisnība ir pieļaujama vien tādā ziņā, ka tā sniedz priekšrocības vismazāk nodrošinātajiem. Taisnīgums paredz neaizskaramību, kas nav atceļama pat visas sabiedrības labklājības vārdā. Galu galā taisnīgums ir godīgums un paredz cilvēku krietnumu. Bet kā ar taisnīgumu un godīgumu ir Latvijā?Varbūt demokrātija Latvijā nemaz nav nepieciešama? Kaut vai tādēļ, ka ļauts gvelzt katram idiotam. Demokrātija nepavisam nav tautas vara vai tikai piedalīšanās vēlēšanās. Principā demokrātija ir dzīvesveids, tā paredz ikviena sabiedrības locekļa iesaistīšanos kopīgās lietas risināšanā. Taču te arī rodas pirmās problēmas. Demokrātija paredz zinošu un turīgu cilvēku, kuram turklāt vēl ir gana brīvā laika. Bet plaša iesaistīšanās pārvaldē mazina tās efektivitāti. Latvijā dominē pārstāvnieciskā pārvalde. Taču šādi rodas nākamā problēma, jo partija jau pēc definīcijas pārstāv kādas daļas intereses. Šo problēmu risina, īstenojot atbildības principu. Latvijā gan, šķiet, vairāk par to tiek gvelzts.Mūsdienās ir vērojama tā sauktā valsts atkāpšanās, kas izpaužas kā ekonomizācija. Tiek ekonomizēts itin viss, aizmirstot, ka pastāv arī neekonomizējamas jomas. Valsts atkāpšanās transformē seno atziņu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs; modernā tās versija ir šāda: katrs pats vainīgs savā nelaimē. Ekonomizācija arī politiskās attiecības iekļauj pirkšanas un pārdošanas darījumos. Šādi veidojas paradoksāla situācija. No vienas puses, indivīds pērk (piemēram, balso), tomēr vienlaikus viņam jābūt veiklam pašpārdošanās meistaram. No otras puses, viņš veidojas un darbojas kā patērētājs. Bet vai šādi nerodas vienkārši tērēts radījums? Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka līdz ar 19. gadsimtu vērojama pārvaldes saplūšana ar noziedzības pasauli, tas ir, norisinās abu pasauļu konverģence.Tie ir tikai daži jautājumi, par kuriem diskutēs Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā. Sarunā piedalīsies Latvijas sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla priekšsēdētāja Inete Ielīte un LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatore Jautrīte Briede. Saruna notiks 29. aprīlī pulksten 17 kafejnīcas «Silva» semināru zālē. Igors Šuvajevs
