Laiks pēc Deju svētkiem dejotājiem ierasti ir atpūtas laiks, pirms sākt gatavoties turpmākajam darba cēlienam jaunajā sezonā. Tomēr šī vasara Tautas deju ansambļa “Lielupe” dejotājiem bija piepildīta dejām un piedzīvojumiem arī pēc Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem. Trīs nedēļas pēc Deju svētku noslēguma “Lielupe” devās tālā un piedzīvojumiem piepildītā ceļojumā uz Indonēziju.
Ieraugām “parastajam tūristam” slēpto
Tautas deju ansamblis “Lielupe” ierasti vasarā plāno ceļojumu uz kādu tuvāku vai tālāku valsti, lai ne tikai prezentētu Jelgavu, Latviju un mūsu kultūras bagātības, bet arī lai apskatītu un izbaudītu to, kas “parastajam tūristam” šajās valstīs paliek neredzams. Dalība Starptautiskās folkloras festivālu un tautas mākslu organizāciju padomes (International Council of Organizations of Folklore Festivals and Folk Arts – CIOFF) Indonēzijas sekcijas rīkotajā starptautiskajā festivālā un pats ceļojums tika sākti plānot jau pirms aptuveni gada, apzinoties tālo ceļu, festivāla norisi un eksotiku, kas gaida galapunktā.
No 29. jūlija līdz 8. augustam “lielupieši” aizvadīja vienu no saviem skaistākajiem ceļojumiem, kas vēl ilgi paliks atmiņā. Lai varētu piedalīties CIOFF Indonēzijas sekcijas rīkotajā festivālā “Polewali Mandar International Folk & Art festival” Rietumsulavesi, ansamblim bija jāizpilda virkne atlases kritēriju. Jau festivāla prasības kolektīviem norādīja tā bagātību un dalībnieku augsto kvalitāti.
Pārsteidz Singapūra
Ceļš uz Sulavesi salu Indonēzijā ir tāls. Lai tas būtu interesantāks, turpceļā tika iekļauta pietura Singapūrā. Tā ir pilsēta, ko, nejūtot tālā lidojuma nogurumu, “lielupieši” izstaigāja kājām un, elpai aizraujoties, apskatīja ikvienu no skaistākajām Singapūras vietām. Neļaujoties ilgai atpūtai viesnīcā, “lielupieši” gandrīz piecu stundu garā pastaigā pa pilsētu apskatīja un izbaudīja Bagātības strūklaku pie “Suntec City” iepirkšanās un konferenču centra, Singapūras panorāmas ratu, botānisko dārzu, Līča dārzus, “Helix” tiltu, ikvienu no fantastiski skaistajām, izgaismotajām centrālajām augstceltnēm un, protams, Mākslas un zinātnes muzeju.
Singapūra naktī ir apbrīnojami skaista. Tā ir pilsēta, kas pārsteidz ne tikai ar apskates vietām, bet arī ar saviem stingrajiem un, mūsuprāt, pārsteidzošajiem likumiem. Uz ielām tikpat kā nav manāmi atkritumi. Šķiet, viszināmākais ir košļājamo gumiju aizliegums, tāpat šajā pilsētā nav atļauts dzīvokļos turēt kaķus – visas pastaigas laikā sastapām tikai vienu. Likumi ir ļoti stingri un soda naudas – lielas, pilsētā ir apbrīnojama tīrība, kārtība un neticams miers.
Sajūt kultūru atšķirības
Ceļš no Singapūras tālāk veda uz Makasaras lidostu, kur priekšā jau bija delegācija, kas mūs silti sagaidīja. Oficiālā delegācija un gidi starodami mūs sveicināja un palīdzēja sagatavoties vēl sešu stundu garam braucienam autobusā līdz Polevali pilsētai. Lidostā gan vēl neapzinājāmies, kas mūs sagaida. Šobrīd atskatoties atpakaļ, šķiet – tam sagatavoties nav iespējams, kaut arī par to tika stāstīts. Sulavesi sala nav salīdzināma ar tūrisma piepildīto Bali, kur eiropieši dodas baudīt atvaļinājumus. Un salas daļa, kurā notika festivāls, nav tūrisma galamērķu sarakstos.
Festivālā kopā ar mums piedalījās kolektīvi no Meksikas, Polijas, Horvātijas, Taizemes un Ķīnas, kā arī vairāk nekā desmit indonēziešu grupu. Apmeklējot dažādas skolas un universitātes, “lielupiešiem” bija iespēja redzēt, cik ļoti atšķiras skolas Indonēzijā un Latvijā. Stāstot par Latviju un Jelgavu, kā arī par mūsu kultūras tradīcijām, likām aizrauties elpai. Katrā no skolām vadījām arī meistarklases – prezentējām latviešu tautas dejas, mācījām etnogrāfiskās dejas. Tās ikvienā vietā uzņēma ar sajūsmu un ovācijām. Šajās meistarklasēs ļoti spilgti izpaudās mūsu tautu kultūru atšķirības.
“Selfiju, lūdzu!”
Dziļi atmiņā palikuši gājieni pirms koncertiem, kur aleja, ko sākumā veidoja cilvēki gar ielu malām, sašaurinājās līdz mazai taciņai, kurai “lielupieši” spraucās cauri, lai tiktu uz koncertu norises vietām. Ikvienu mūsu kustību un virzīšanos pavadīja apsardze, kas dienu no dienas kļuva spēcīgāka un nopietnāka. Šajos brīžos apzinājāmies, cik ļoti atšķirīgi mēs viņiem esam un, iespējams, viņi eiropiešus nav redzējuši un vairs neredzēs. Ikvienam no mums gribēja pieskarties, populārākie vārdi, ko dzirdējām, bija “Selfie, please!” (Selfiju, lūdzu!). Tomēr pāri tam visam jutām milzīgas organizatoru rūpes un gidu milzīgo atbildību. Mums bija tikuši visrūpīgākie un jaukākie pavadoņi.
Festivāla laikā piedzīvojām arī tik brīnišķīgas aktivitātes kā mazo bruņurupucēnu palaišanu jūrā. Ikvienam festivāla dalībniekam tika pa bruņurupucēnam, ko visiem reizē atlaist ceļā uz jūru. Visi kopā stādot mangroves, turpinājām jau iesāktās audzes paplašināšanu. Tikām izbaudīt indonēziešu tirgu, kur pakaļ skrēja bērnu bariņi, kur pa īstam kaulējāmies un, protams, fotografējāmies. Izbaudījām tradicionālo kafiju un šokolādi, bijām vienā no Polevali mošejām un braucām ekskursijā ar rikšām. Milzīgs bija rikšu vadītāju pārsteigums, ieraugot mūs – lielus, garus un ļoti smaidīgus pasažierus. Brauciens izvērtās jautrā piedzīvojumā kā mums, tā arī viņiem. Augļu tirdziņā garšojām un pirkām augļus, kam nevarējām atrast nosaukuma tulkojumu latviešu valodā.
Dejā saprotas bez vārdiem
Savā koncertu pieredzē noteikti glabāsim spilgtākos mirkļus no uzstāšanās reizēm Polevali – tūkstošiem skatītāju, kas ar skatieniem pavada ikvienu no mums ne tikai uz skatuves, bet arī laikā, kad dodamies uzstāties vai uz mums paredzētajām sēdvietām un pat laikā, kad mierīgi sēžam un skatāmies koncertu. Atmiņā paliks arī pateicības no festivāla organizatoriem un komplimenti par mūsu nenogurstošo enerģiju, kas festivāla laikā viņus pārsteidza. Ikdienas aktivitātes, kas sākās jau ar brokastīm septiņos no rīta līdz pat dienu noslēdzošajiem valstu prezentāciju vakariem pēc vakara koncertiem, kas beidzās pēc pusnakts, neatstāja noguruma pēdas latviešu sejās un enerģijā. Visskaistākos paldies un stāvovācijas saņēmām no pārējiem kolektīviem, kad pēc tehniskas kļūmes apskaņošanā deju izdejojām līdz beigām bez mūzikas ieraksta. Brīži, kad mūsu paveikto šādi novērtē pasaules līmeņa kolektīvi, piepilda sirdis ar milzīgu lepnumu par to, ko darām.
Ceļojums uz Indonēziju un dalība festivālā Polevali pilsētas Sulavesi salā bija aizraujošs piedzīvojums mums visiem. Atskatoties atpakaļ, šķiet, ka pavadītais laiks tur bijis ilgāks par nedēļu, jo piedzīvots tik daudz! Ar šīm emocijām un iespaidiem skatāmies arī tālākā nākotnē – pilnīgi noteikti ir vērts kopt savas tautas tradīcijas un nest tās pasaulē. Deja ir internacionāla valoda, kur nav vajadzīgi vārdi – tā ļauj saprasties visdažādākajiem cilvēkiem no visām pasaules vietām. Tas ir veids, kā būt kopā un baudīt to, cik skaista un dažāda deja var būt.
