Celiakija ir neārstējama slimība. Cilvēki, kuri slimo ar to, nedrīkst uzturā lietot pārtikas produktus, kas pat niecīgākajā daudzumā varētu saturēt kviešus, miežus, rudzus, auzas un iesalu, jo tajos ir saistviela – glutēns.
Slimība hameleons
Celiakija ir autoimūna saslimšana, kas nozīmē, ka organisms cīnās pats ar sevi. Celiakijas slimniekiem glutēna iedarbībā bojājas zarnu bārkstiņas. Savukārt, ja tās ir bojātas, tad nevar uzsūkties visas barības vielas un vitamīni, skaidro Celiakijas atbalsta biedrības dibinātāja Ineta Līdace. Ēdienkartē glutēnu izmanto ne tikai dabiskajā formā, piemēram, maizes cepšanā, bet arī kā piedevu ēdienu ražošanas procesos, jo tas ir laba saistviela. Arī daudzos rūpnieciski ražotajos produktos, piemēram, maizē, makaronos, gaļas un piena izstrādājumos, dzērienos, mērcēs un marinādēs, sastopams glutēns.
Raksturot celiakijas izpausmes ir grūti, stāsta I.Līdace, tā nodēvēta par slimību hameleonu, jo simptomi var būt visdažādākie. «Bērniem tas parasti ir nepietiekams svars vai garums. Tās var būt vēdera problēmas – caureja vai aizcietējumi. Tikpat labi tās var nebūt šīs pazīmes, citiem ir tieši pretēji – liekais svars, jo ir liela apetīte, un ādas problēmas, ir arī neiroloģiski traucējumi. Tā ka būtībā pie jebkurām veselības problēmām var izskatīt arī celiakiju.» Citreiz cilvēki gadiem ārstē dažādas veselības problēmas, meklē iemeslus savām slimībām, un izrādās, ka viņiem ir celiakija. Piemēram, sievietes citreiz var nesaprast neauglības iemeslus, bet pusaudžiem tie var būt bieži kaulu lūzumi – un, veicot analīzes, atklājas, ka vainīga ir glutēna nepanesība, stāsta I.Līdace.
Šīs slimības noteikšanai ir jāveic virkne standarta izmeklējumu – asins, ģenētiskās analīzes, zarnu biopsija jeb tautā sauktā «kobras rīšana» – ar zarnu paraugu ņemšanu. Katra analīze atsevišķi nevar noteikt šīs slimības diagnozi, ir jāskatās kopējais veselības stāvoklis, brīdina atbalsta biedrības izveidotāja. «Svarīgi redzēt kopainu – gan dzelzs līmeni asinīs, gan to, kāda ir zarnu darbība – to nevar vienkārši analīzēs izmērīt. Slimības noteikšana var būt gadiem ilga tieši tāpēc, ka nevar tā vienkārši aiziet pie ārsta un izmērīt, vai nav celiakija.» Vieglāk noteikt šo saslimšanu, ja cilvēks pats par to jau ir interesējies, lasījis, vērojis sevi un pie ārsta dodas ar šādām zināšanām. «Arī attieksme daudziem ģimenes ārstiem varētu būt nopietnāka, it sevišķi lauku rajonos. Dzirdēts, ka cilvēks gājis pie ārsta pēc nosūtījuma uz pārbaudi, bet dakteris saka: kādas muļķības, kāda celiakija!» Šīs slimības pakāpes var atšķirties: ja celiakiju ielaiž un neievēro diētu, tad veidojas smagākas formas – pat vēzis, brīdina I.Līdace.
Vienīgās zāles – diēta
Sākot ievērot stingru bezglutēna diētu, ja slimība nav ļoti ielaista, veselība uzlabojas. Jaunie ēšanas paradumi jāpieņem kā zāles, citu variantu pašsajūtas uzlabošanai nav. Diēta jāuztver ļoti nopietni, jo pat niecīgas graudu olbaltumvielu daļiņas var izraisīt strauju veselības pasliktināšanos. Droši drīkst uzturā lietot rīsus, griķus, prosu un kukurūzu. Tomēr ar griķiem ir jāuzmanās, jo tie tiek sijāti turpat, kur kviešu graudi, citreiz var kaut kas no tiem piebirt klāt, tādēļ pirms vārīšanas tie jāpārlasa. Tāpat arī lēcās, zirņos un šķeltajos zirņos sabirst graudi – tie ir jāpārbauda, pamāca I.Līdace. Pirms vārīšanas rīsi, prosa, griķi, lēcas ir arī jāskalo vairākas reizes. Atļauta arī kukurūzas manna jeb polenta, bet tad jāpaskatās, vai tā tiešām gatavota no kukurūzas.
«Cilvēki dažreiz neaizdomājas, ka parastā mannas biezputra sastāv no kviešiem – tā ir kaitīga celiakijas slimniekiem.» Uzturā lietot atļauts visu veidu dārzeņus un gaļu bez piedevām. I.Līdace piekodina, ka noteikti nedrīkst ēst ēdnīcās gatavotu gaļu, sevišķi panētu miltos vai rīvmaizē vai aplietu ar mērci. Tāpat arī grūbas un kuskusu, kas pēc savas būtības ir rupjāka manna.
Jāpārzina produktu sastāvs
Iepirkšanās veikalos ir sarežģīta – grūti orientēties produktu klāstā un etiķešu aprakstos. Katra produkta sastāvs rūpīgi jāizlasa, lai zinātu, vai tas nesatur graudu olbaltumvielu vai tās daļiņas. Pat tiem produktiem, kuri atzīti par nekaitīgiem, laiku pa laikam atkārtoti jāpalasa etiķetes. Ja mainās ražotāji vai piegādātāji, var mainīties arī sastāvs, brīdina Celiakijas atbalsta biedrības izveidotāja. Arī visiem saldumiem jālasa sastāvs – vairums no tiem nav piemēroti cilvēkiem ar glutēna nepanesību. «Pārsvarā visur norādīts, ka var saturēt glutēnu – tā ir, piemēram, uz «Laimas» šokolādēm,» teic I.Līdace. «Drīz stāsies spēkā Eiropas Savienības jaunā regula par pārtikas marķēšanu, kad uz iepakojuma jāizceļ visi alergēni, arī glutēns, tad celiakijas slimniekiem būs daudz vieglāk un drošāk. Daudzi uzņēmēji jau tagad šo prasību sāk ievērot, jo produkciju veikala plauktos tik ātri nevar nomainīt.»
Cilvēkiem, kuri slimo ar celiakiju, piemērots arī speciālais uzturs – piemēram, makaroni, maize, cepumi, brokastu pārslas un citi produkti bez glutēna. «Kādreiz šādus produktus varēja nopirkt tikai aptiekās, tagad tie pieejami arī lielveikalos. Tur ir speciālie plaukti, kur atrodas bioloģiski ražota, eko pārtika vai «veselīgie plaukti», kur ir arī diabētiķu produkti. Speciālā bezglutēna pārtika ir vismaz trīs reizes dārgāka par parasto. Visiem šī pārtika nav pieejama – daudzi cilvēki to nevar atļauties,» spriež I.Līdace.
Ne tikai bērniem
Lai palīdzētu vecākiem, kuru bērni slimo ar celiakiju, valsts šīm ģimenēm sniedz materiālu atbalstu bezglutēna pārtikas iegādei – 106,72 eiro mēnesī vienam bērnam. Lai to saņemtu, nepieciešams izraksts no ārsta, slimības apliecinājums, norāde, ka bērnam jāievēro bezglutēna diēta. Šīs ziņas jāiesniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un jāpiesakās pabalstam. Šādu palīdzību valsts nodrošina tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam.
«Arī par to biedrība cīnās, jo celiakija nepāriet, sasniedzot 18 gadus, slimība ir uz visu mūžu. Bieži bērnam rodas problēmas – ko tagad ēst? Citi tādēļ pārtrauc ievērot diētu, un tad sākas nopietnas veselības problēmas. Tā nav bērnu slimība, to nevar izārstēt, tāpēc nav pareizi, ka pabalsts ir tikai līdz 18 gadiem. Tieši tāpēc, ka normālu veselības stāvokli var uzturēt, tikai ievērojot diētu,» sašutusi biedrības vadītāja.
Jārunā vairāk
Ar celiakiju Latvijā slimo vismaz viens procents cilvēku. «Mums semināros un kongresos stāsta, ka Eiropā ar šo slimību sasirguši viens līdz septiņi procenti cilvēku. Visi slimnieki nav diagnosticēti, jo celiakija nav vienkārši nosakāma,» apgalvo I.Līdace. «Biežāk slimību atklāj, ja vairāk par to runā. Daudziem glutēna nepanesība liekas biedējoša, par to izdzirdot iestājas aizsardzības mehānisms – man celiakija nevar būt, tādas lietas notiek tikai citiem. Par to ir jārunā!»
Pārbaudīties pie gastroenterologa var arī bez ārsta nosūtījuma, bet tas ir dārgāk. Gastroenterologs tālāk nozīmēs uz asins analīzēm, noteikti jāveic biopsija. «Svarīgi šīs apskates laikā paņemt dažādus zarnu paraugus – ja veikta tikai zarnu apskate, bez parauga paņemšanas, tad var teikt, ka tā bijusi par velti, jo bez zarnu gabaliņa nevar noteikt, vai tajās ir bojājumi. Dažreiz arī gadās, ka paraugus paņem no vietas zarnā, kas nav tik traumēta, un nekonstatē bojājumus, kaut tādi ir. Tādēļ jābūt gudram ārstam ar pieredzi,» spriež Celiakijas atbalsta biedrības izveidotāja. Ja ir aizdomas par celiakiju, ārsti kategoriski aizliedz pašrocīgi sākt bezglutēna diētu, jo tad to ir grūtāk noteikt. «Es kā biedrības locekle nevaru nevienam aizliegt neuzņemt glutēnu, kaut arī ārsti saka, ka vispirms jāveic izmeklējumi. Bet ne visiem ir tādi apstākļi un līdzekļi, lai aizietu pie ārsta. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēki par celiakiju ir lasījuši daudz vairāk nekā paši ārsti.»
Par daudz glutēna ikdienā
Celiakija ir bijusi jau agrāk, tā nav jauna slimība, bet tās saasināšanās ir saistīta ar to, ko cilvēki lieto uzturā. «Drīz iznāks grāmata «Kviešu vēderiņi», tur ir aprakstīts, kā kvieši mainījuši šķirnes krustošanās rezultātā. Par daudz graudu ir mūsu ikdienā, tie ir visur – maizē, cepumos, kūkās, šokolādēs, mērcēs, jogurtos un citos pārtikas produktos. Organisms to nespēj pārstrādāt. Šī slimība varētu būt industrijas sekas. Cilvēki, šķiet, iet tādā kā industrijas pavadā. Mēs varētu iztikt arī ar vienkāršāku pārtiku, vairāk paši gatavot, mazāk ēst rūpnieciski ražotu. Nevar jau to tā ietekmēt un pateikt – ja es mazāk ēdīšu kviešus, tad es neslimošu ar celiakiju, jo – ja tā ir, tad tā ir. Tā radusies daudzu gadu laikā un nav vienā dienā atrisināma lieta,» prāto biedrības radītāja. Vienīgais veids, kā mazināt pārlieku lielo rūpnieciski ražotās pārtikas uzņemšanu ikdienā, pēc I.Līdaces domām, ir mājražošana. «Lielražotājus konkurence spiež pievienot konservantus, uzlabotājus, lai paildzinātu derīguma termiņus un uzlabotu garšu un izskatu. Ražotājs ražo to, kas ir pieprasīts. Mums, patērētājiem, jāmaina sava domāšana, jo no tā ir atkarīga mūsu veselība.» ◆
