Vairākām ģimenēm, kas pašlaik mitinās Palīdzības ielā 4, gads sācies ar neziņu, kur dzīvot turpmāk.
Vairākām ģimenēm, kas pašlaik mitinās Palīdzības ielā 4, gads sācies ar neziņu, kur dzīvot turpmāk. Pērnā gada pēdējās dienās “Ziņas” īsi rakstīja par nebūšanām ap ēku Palīdzības ielā 4. Vissāpīgāk šī situācija skar tos, kam dzīvē jau tā nav visai veicies.
Inese Rūse dzimusi, augusi un dzīvojusi Jelgavā. Viņai tuvojas 50 gadu, nav darba, nav dzīvokļa. Kas tad īsti Inesei pieder un kāpēc? Viņai pieder smaga pieredze un spēja izturēt. Kundze dzīvo kopā ar savu pilngadīgo dēlu, invalīdu no bērnības. Kādreiz ģimenei piederējušas īres tiesības uz četru istabu dzīvokli Ganību ielā, taču smagās ekonomiskās situācijas dēļ bija iekrājies parāds. Inese, kuras aprūpē toreiz bija trīs nepilngadīgi bērni, izdomāja to deldēt, pārdodot īres tiesības. Parāds bija sasniedzis 2500 latu, sieviete dabūja par tūkstoti vairāk. Inese atradusi dzīvokli ar malkas apkuri un tur dzīvojusi, līdz viņai palūdza šo pajumti atstāt. Bērni izauguši, meitas savā dzīvē, bet dēls invalīds kopš dzimšanas kopā ar māti, visticamāk, dzīvos, kamēr vien būs iespējams. Inese pagājušajā vasarā nonākusi Palīdzības ielā 4.
Domā, kā izdzīvot
Līgums ar Sarkano Krustu Ingrīdas Zīvertes personā, no vienas puses, un I.Rūsi, no otras, slēgts par nedzīvojamo telpu īri, maksājot 10 latu par nedzīvojamo platību, elektrību pēc patērētā, komunālos maksājumus veicot kā ikviens pilsētas iedzīvotājs, kas lieto dzīvošanai paredzētu pajumti. Līgums bijis noslēgts uz trim mēnešiem, bet maksājumi pēc tam turpināti. Inesei ir maksājumu kvītis par visu šo periodu.
Maksa par elektrību tika aprēķināta pēc Zīvertes kundzes takses – jo lielāka istaba, jo vairāk jāmaksā, bet par telpu īri – pēc kvadratūras no pieciem līdz desmit latiem par istabu, pastāstīja I.Rūse.
Var jautāt, ko domā cilvēki, kas slēdz tādus līgumus. Atbilde ir vienkārša – viņi domā, kur un kā izdzīvot. Sarkanais Krusts taču ir palīdzības organizācija, un nav jābrīnās, ka cilvēks, kuram ir vitāli nepieciešama pajumte, šo iespēju pieņem kā glābiņu.
Sandrai Budrevičai ar ģimeni līgums beidzās tieši 31. decembrī. Sandra pabērna lomā nokļuvusi jau pasen, kad nodedzis koka īres nams, kurā viņa īrējusi dzīvojamo platību. Pēc ugunsgrēka atradusi sev pajumti Rūpniecības ielā, bet, kopš šis nams pārdots citam īpašniekam, īre bijusi nesamaksājama. No pagājušā gada 2. oktobra Sandra ar vīru un piecgadīgo dēliņu Māri atradusi pajumti Palīdzības ielā 4. Kad viņa slēgusi līgumu, teikts, ka tas ir pagaidu, bet, ja ģimene izpildīs līgumsaistības, līgums automātiski pagarināsies uz gadu. “Man neteica, ka šeit nekurinās vai ka mums būs šīs telpas jāatstāj pēc pagaidu līguma beigšanās. Mums nav kur palikt. Esmu bezdarbniece, vīrs nopelna, labākajā gadījumā, 80 latu mēnesī.”
Mazais Māris “Ziņu” apciemojuma laikā sēdēja pie galda un grauza ābolu. Istabā valdīja tīrība un kārtība. Vienīgā dzīvojamā platība, ko Dome piedāvā šiem cilvēkiem, pēc Sandras teiktā, ir pabaigā māja Stacijas ielā. Viņa kategoriski atsakās sevi un piecgadīgo dēliņu lemt šādai pajumtei. Jāsaka, – gudra mamma.
Vainīgi parādnieki. Vainīgi…
Zigmunds Jaunbauers Palīdzības ielas namā dzīvo no 2003. gada, pēc obligātā karadienesta paliekot virsdienestā. “Zīverte pati man šo iespēju piedāvāja,” teica I.Jaunbauers. Viņš ir no Smiltenes un domā, ka laikam nāksies atstāt interesanto darbu Jelgavas Policijas pārvaldē, kur viņš strādā par inspektoru kinologu, un atgriezties Vidzemē. Zigmundam šī situācija vēl nav bezizeja.
I.Rūse cītīgi apstaigājusi visus kaimiņus un savā kladītē atzīmējusi iedzīvotāju izdarītos maksājumus. Teikt, ka viņi dzīvo bezatbildīgi, nevarētu. Tiešām atsevišķi šā nama bijušie iemītnieki aizgājuši, atstājot vairāk par 400 latu parādu. Kad “Ziņas” jautāja bijušajai Sarkanā Krusta darbiniecei I.Zīvertei, kā sakrājies 14 000 latu liels parāds, viņa kā pirmo argumentu minēja parādniekus.
Kopš 1993. gada šajā namā saimniekojusi Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļa ar izpilddirektori I.Zīverti priekšgalā. No 2004. gada 1. decembra priekšniecība mainījusies un par šīs organizācijas izpilddirektori apstiprināta Inta Rulle, diplomēta sociālā darbiniece.
Sarkanais Krusts Jelgavā līdz šim bijusi gandrīz vai kā pagrīdes organizācija, jo maz ir to, kas var pateikt, kur tas atrodas, bet, ja ņem vērā sociāli maznodrošināto un veco cilvēku skaitu pilsētā, organizācijai, kas sniedz plašu sociālo atbalstu, vajadzētu būt gandrīz tikpat zināmai kā lielveikalam starp Pasta un Katoļu ielu.
Kas īsti kuram pieder?
Kam pieder ēka Palīdzības ielā 4? No morālā viedokļa raugoties, tai jābūt Latvijas Sarkanā Krusta īpašumam. Stāsta bijušais Jelgavas Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans: “Ēka pirms padomju okupācijas piederēja Latvijas Sarkanajam Krustam. Padomju laikā tur atradās krievu armijas kazarmas. Kad 1993. gadā krievu armija gāja ārā, lai šo ēku neizdemolētu, Dome pieņēma lēmumu to nodot Sarkanajam Krustam. Taču mēs pieļāvām divas kļūdas – saskaņā ar denacionalizācijas un zemes reformas likumiem tiesā jāpierāda pārmantojamība, jo likums pieņemts par baznīcu un akadēmisko organizāciju (korporāciju) īpašumu pārmantošanas kārtību, taču par sabiedriskajām organizācijām Saeima likumu nav pieņēmusi. Tomēr nedomāju, ka, labi gribot, tā nevarētu pieņemt likumu tieši par Sarkanā Krusta īpašumu pārmantojamību,” teica U.Ivans.
Jelgavā šis jautājums bija zināmā mērā “iekapsulēts”. Ēkā saimniekoja Sarkanais Krusts, un, ja parāds par apkuri un citiem pakalpojumiem nebūtu sasniedzis 14 000 latu, iespējams, jelgavnieki sagaidītu to dienu, kad Latvijas Sarkanā Krusta īpašumtiesības tiktu likumīgi sakārtotas.
Tomēr Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Imants Bočkāns ir skeptisks un nedomā, ka Sarkanajam Krustam agrāk piederējušie īpašumi jebkad nonāks bijušā īpašnieka rokās. “Uz vēstuli, ko Sarkanais Krusts 2004. gada 3. oktobrī un atkārtoti 2. decembrī nosūtījis Saeimas Juridiskajai komisijai, lai saņemtu skaidrojumu, vai tiks pieņemts likums par Sarkanā Krusta tiesībām uz agrāk piederējušiem īpašumiem, Mareka Segliņa parakstītajā atbildē teikts, ka šāds likumprojekts netiek gatavots, bet ir iespējams organizācijai sagatavot atsevišķus likumprojektus par atsevišķām ēkām,” pastāstīja I.Bočkāns. Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretāra amatā I.Bočkāns ir aptuveni pusotra gada, tāpēc tad, ka I.Zīverte sāka uzkrāt parādu, viņš šo personu pat nebija redzējis. Sarkanā Krusta komiteja pieņēmusi lēmumu sešus mēnešus maksāt minimālo algu jaunajai Jelgavas Sarkanā Krusta nodaļas izpilddirektorei I.Rullei. I.Zīverte atbrīvota no darba martā.
Kā to visu aprēķināt?
Ko par šo jautājumu domā I.Zīverte, kas pie Jelgavas nodaļas vadības bijusi 15 gadu? Uz jautājumu, vai jūtas atbildīga par notikušo, viņa teica: “It kā – jā.” Bet uz jautājumu, kāpēc gada laikā I.Zīverte kā atbildīgā persona ļāvusi uzkrāties tādam parādam, “Ziņas” saņēma atbildi, ka ēku vajadzējis apsildīt, jo tur atradies Sarkanais Krusts un dzīvojuši īrnieki. Bet atsevišķi īrnieki I.Zīverti piekrāpuši, jo nav samaksājuši par pakalpojumiem un aizbēguši. Taču ir nesamērīgi liela starpība starp parāda summu 14 000 latu un aizbēgušo sociāli maznodošināto atstāto parādu 470,55 latiem, turklāt šķiet, ka no morālā aspekta ir gandrīz nekorekti pieminēt nabagu necilo parādu ar savas darbības laikā sastrādāto. Ir pilnīgi neiespējami saprast, kāpēc netika meklēti risinājumi.
Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne “Ziņām” atbild, ka vēl trīs mēnešus šie cilvēki šajās telpās var dzīvot, tomēr ir jāsedz parāds, kas uzkrājies. Trūcīgās ģimenes var vērsties Domē ar deklarācijām, pašvaldība meklēs risinājumus. Par parāda dzēšanu gan jāsaka, kā to var izdarīt, ja viņiem nav nekādu līgumsaistību ne ar vienu no pakalpojumu sniedzējiem, tikai ar Sarkano Krustu, bet tā kopējais parāds diez vai ir dažu sociāli trūcīgu ģimeņu uzkrāts. Kā lai aprēķina parāda lielumu, sevišķi, ja iedzīvotāji, ar kuriem tikās “Ziņas”, var uzrādīt maksājumu kvītis. Saskaitot mēnesī par katru istabiņu tiek maksāts vidēji 30 – 40 latu. Visprātīgākais būtu sūdzēt Zīverti tiesā, bet tam nepieciešama nauda, gudrība un uzņēmība.
