Jelgavā ir trīs vispārizglītojošās skolas, kurās mācās krievvalodīgie, kā to nereti pieņemts teikt.
Jelgavā ir trīs vispārizglītojošās skolas, kurās mācās krievvalodīgie, kā to nereti pieņemts teikt. Šāds apzīmējums domājošam cilvēkam varētu šķist diezgan vulgārs, jo, kā zināms, daudz čigānu, ukraiņu, ebreju un citu tautību bērni mācās latviešu skolās. Varbūt paralēli vajadzētu ieviest arī jēdzienu “latviešvalodīgie”?
Asimilācija vai integrācija nav politisks, bet gan katras tautas pašapziņas jautājums. Zinām, ka latvieši ārzemēs kopj savu latvisko identitāti, velta laiku un naudu, lai saglabātu latviskumu, un, jāatzīst, turienes tautieši savās kultūras saknēs nereti ir dziļāki par šejieniešiem. Viņi nav latvieši birojos vai biznesā, viņi tādi ir savā kopienā, ģimenē un vēsturisko tradīciju kopšanā. Dziļi sakņots koks nav vienkārši iznīdējams. Tāpēc varētu rasties jautājums, ko krievu skolās piedāvā bērniem nacionālās koloritātes bagātināšanai. Jelgavas 6. vidusskolā no 570 ārpusstundu nodarbībās iesaistītajiem krievu kultūrai savu brīvo laiku atvēlējuši 52 jaunieši, bet 5. vidusskolā trešā daļa jeb aptuveni 180 skolēnu saistīti ar krievu folkloru, 2. pamatskolā, kur dažādos pulciņos darbojas 348 bērni, ar slāvu tradīcijām – 106 skolēni. Par citām minoritātēm mācās tikai vispārizglītojošo humanitāro priekšmetu ietvaros.
“Starp Lielupes tiltiem sasaucoties”
Kopš maija Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā apvienojušās piecas biedrības – krievu, čigānu, lietuviešu, ebreju, poļu. Sadarbībā ar Kultūras aģentūru izstrādāts projekts “Starp Lielupes tiltiem sasaucoties”. Galvenā doma – iepazīt nacionālo kultūru caur svētkiem. Pirmais pasākums notiks 31. oktobrī, kad ebreju kopiena iepazīstinās ar savām jaungada tradīcijām. Pēc ebreju kalendāra jaunais gads sākas septembrī. Šīm aktivitātēm sekos citu nacionālo kultūras biedrību organizētie pasākumi. Otro gadu nacionālās kultūras biedrības ar savu programmu piedalīsies Latvijas valsts dibināšanas svētku pasākumā.
Sadarbībā ar Krievu kultūras biedrību līdz nākamā janvārim paredzēti pasākumi, kas veltīti Jelgavas vēsturei un Jelgavas Krievu kultūras biedrības svētkiem. Kulminācija būs 25. janvārī, kad svinēs Tatjanas dienu. Tatjana ir pareizticīgo svētā. Viņa bijusi patronese 1755. gadā dibinātajai Maskavas Universitātei. No tā laika krievu jaunatne šajā datumā atzīmē studentu dienu.
Jārēķinās ar likumu
Par nacionālās identitātes kopšanu sarunā ar Jeļenu Vavilovu. Viņa Latvijas sabiedrībā integrējusies jau tad, kad Latvijas padomju republikā krievam runāt latviski nebija gods. Toreiz Ļena iemīlējusi latviešu kultūru un kļuvusi par kordiriģenti, visa dzīve padomju režīmā viņai pagāja zem latviešu kora dziesmu karoga. Šoreiz nerunāsim par sievietes sasniegumiem, bet gan par to, ko krieviete, kas mīl latviešu kultūru gandrīz tikpat stipri, cik savējo, domā par krievu integrēšanu latviešu sabiedrībā un… par savas dvēseles integrēšanu Dievā.
“Vārds “krievs” nav lamuvārds, kā to dažreiz uztver. Biju pret to, ka krievu valodā runājošajiem bērniem jāmācās latviešu valodā vispārizglītojošās skolās. Tomēr šodien ir pieņemts likums, tāpēc ar to ir jārēķinās visiem Latvijas iedzīvotājiem,” teic Jeļena
Svešais un neizprotamais pašos
Ļena neslēpj, ka, viņasprāt, krievu skolās nebūt nav aktuāli apgūt kādas ar krievu vai citas tautas tradīciju un kultūru saistītas zināšanas un prasmes. Jelgavas 2. pamatskolā darbojas bērnu krievu garīgās mūzikas koris “Zvonnica”. “Bērnu vecākiem tā ir visai sveša un neizprotama joma. Viņi reti kad spēj savu bērnu garīgi un emocionāli atbalstīt.” Svešā senkrievu valoda, dziedājumi, kas ietver mistisko austrumu kristīgās baznīcas elpu, ir neizprotama krietnajam padomju laiku vērtības apguvušajam cilvēkam.
“”Ko tur tu dziedi, Gospodi, pamiluj, tās ir muļķības!” Apmēram tāda ir vecāku attieksme. Par katru bērnu, kas aiziet no kora, es ļoti pārdzīvoju. Domāju, ja vecāki viņus atbalstītu, vismaz paklausītos, kā viņi dzied, daudzi neaizietu. Tomēr, man šķiet, kaut kas no tā dziļi krieviskā un skaistā viņos saglabāsies. Krievu garīgās mūzikas skaistums jāsajūt ar sirdi. Tā emocionāli ļoti dzīva mūzika. Dieva mīlestība, ko nevar izteikt citādi.”
Vārds, kas ielikts mūzikā
“Pareizticīgo liturģija ir ļoti īpaša. Kādreiz man tā likās par garu. Kā var divas stundas un ilgāk stāvēt kājās? Tagad šis laiks paiet nemanot. Liturģija sākas ar “Ķerubu dziesmu”. Tas ir laiks, kad sāk gatavoties Svētajam Vakarēdienam. Nākamais posms sastāv no divām daļām – “Miers žēlastībā” un “Teici to Kungu”. Tas ir kluss dziedājums ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Tev dziedam, tev pateicamies, tevi godinām”. Ja cilvēks ar dvēseli spēj uztvert šā dziedājuma būtību, viņu šajā laikā no visām pusēm apņem dziļš glāsmains miers. Svētlaime. Un gribas piedot pāri darītājiem, sakārtot savu dvēseli, ļauties mieram un mierinājumam. Vismaz uz šo mirkli nav vairs iespējams naids. Cilvēki iet pie Dievgalda, ir vienoti. Spriedze izgaisusi. Gribas ticēt, ka cilvēki vismaz svētkos meklēs ceļu uz baznīcu, un cerēt, ka vecāki ar laiku vairs neteiks saviem bērniem, kas vēlas dziedāt garīgas dziesmas, ka tās ir muļķības.
Sūtība – atjaunot sagrauto
“Caur savu nacionālo piederības sajūtu mēs vieglāk spējam atrast ceļu uz vispārcilvēcisko. Dvēseles izaugsme cilvēkā var notikt tikai ar garīgā mantojuma kopšanu. Paaudze, kas šodien ir bērnu vecāki, izaugusi bez etniskās orientācijas. Tas bija traģisks laiks visām šeit dzīvojošām tautām. Es joprojām mīlu latviešu kultūru, bet vairs nevaru strādāt ar šo auditoriju, jo mana krievietes sūtība ir palīdzēt atjaunot sagrauto pašas tautā. Manuprāt, Jelgava tomēr ir aizgulējusies. Visās Latvijas lielākajās pilsētās ir brīnišķīgi tautu draudzības festivāli. Daugavpilī jūlija beigās atzīmē svētkus par godu krievu alfabēta pamattlicējiem. Tad svētki ir visām kopienām – latviešiem, poļiem, krieviem, ukraiņiem un citiem. Liepājā ir folkloras kopa “Voļeņica”. To gribēju uzaicināt Jelgavā uz pārklāšanas dienu (pokrov) 14. oktobrī. Šī diena iezīmē citu gada ciklu, proti, zeme atvadās no siltuma, tuvojas pirmais sniegs, kas pārklās zemi, iestāsies ziema ar aukstumu un karstu tēju.”
Integrēt nozīmē iesaistīt, apvienot elementus, lai izveidotu vienu kopumu, vienu veselumu. Vai tā būs mozaīka vai pelēks veidojums, ir atkarīgs no dažādu tautību cilvēkiem, kas vēlas saglabāt savu nacionālo identitāti. Ne politika, ne latviešu kopiena to netraucē. Viss ir pašu rokās.
