Jau labu laiku publiskai apspriešanai nodota Jelgavas sabiedrības integrācijas programma. Dzirdēti diezgan labi vērtējumi par to.
Jau labu laiku publiskai apspriešanai nodota Jelgavas sabiedrības integrācijas programma. Dzirdēti diezgan labi vērtējumi par to. Naturalizācijas pārvaldes priekšsēdētāja Eiženija Aldermane programmu pat nosaukusi par vienu no labākajām Latvijā. Skan katrā ziņā ambiciozi. Un ambīcijas patiešām ir nepieciešamas, lai iekustinātu ļoti komplekso integrācijas procesu. Taču lieli plāni var izdēdēt, ja tiem nav skaidra idejiskā ievirze.
Bez šaubām, integrācijas programmas izstrāde vērtējama pozitīvi, jo neba visas Latvijas pilsētu pašvaldības šādu uzdevumu ir iekļāvušas savā darba kārtībā. Prieks, ka programmas izstrādātāji apzinās, ka integrācija nav viena vai divu gadu sekmīgi realizēta politika. Faktiski integrācijas aspektam ir jāpapildina jebkurš rīcībpolitikas virziens – vai tā būtu pašvaldības ekonomiskā, kultūras vai vides aizsardzības politika. Vārdu sakot, programma ir mēģinājums pateikt kaut ko par visu, kas arī rada zināmas neskaidrības un mazina programmas vērtību.
Pirmkārt, jārunā par atsevišķu rīcības virzienu nozīmīgumu. Man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc programmā ir iekļauti vairāki no rezultāta viedokļa ļoti apšaubāmi rīcības virzieni, sevišķi tas attiecas uz pilsoniskās līdzdalības sadaļu. Izstrādāt pilsoniskās izglītošanas programmu pieaugušajiem – tā skan viens no rīcības virzieniem. Vai runa, lietojot programmas terminoloģiju, ir par “pozitīvu propagandu”? Ja tā, tad nevajag runāt par pilsonisko līdzdalību, bet gan par efektīvām pašvaldības sabiedriskajām attiecībām. Vēl: izstrādāt programmu, lai sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām palīdzētu iepazīties ar profesionālās mākslas un kultūras mantojumu. Vai tas tiešām ir tik būtisks rīcības virziens, ja daudz svarīgāk ir pašvaldībai definēt savu attieksmi pret dažādajām (!) “sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām”, proti, cik tālu pašvaldība tās atbalsta un cik daudz tiek atstāts, kā saka, “pašu rokās”. Īsāk sakot, sabiedrības integrācijas programmā iestrādātie rīcības virzieni pārāk daudz klejo pa visādām “programmām” un pašsaprotamām atziņām un nemudina apjēgt problēmu konceptuālos risinājumus.
Otrkārt, programma ir pilna ar sociālfilosofiskiem pārspriedumiem par to, kas ir sabiedrība, kāds sabiedrībai labums no sporta, kultūras, veselīgas vides, bet nav skaidrs, kā šie pārspiedumi iekļaujas un kā tiem būtu jāiekļaujas tieši Jelgavas sociālajā kontekstā. Līdz ar to pārāk neskaidra ir programmas nozīme Jelgavas specifiskajā situācijā. Protams, ir apkopota izsmeļoša informācija par “status quo”, taču konkrētība pazūd, kad jārunā par nākotnes perspektīvām. Citiem vārdiem, sabiedrības integrācijas programmas “sausais atlikums” ir gaužām bāls, ja to apskata kopsakarā ar Jelgavas attīstību. Rodas sajūta, ka to pašu varētu droši attiecināt uz jebkuru citu Latvijas pašvaldību.
Visbeidzot, treškārt, centrālā neatrisinātā problēma ir prioritāšu trūkums. Spilgtākais šai sakarā ir etniskās integrācijas problēmjautājumus. Lai gan programmā ir ļoti labas un konstruktīvas idejas, kā veicināt etnisko minoritāšu iekļaušanos vienotā Jelgavas kopienā, nav skaidrs, uz ko likt lielāku akcentu. Respektīvi, gan daudzu Eiropas valstu, gan pašmāju eksperti runā par divām atšķirīgām, bet būtībā paralēlām etniskās integrācijas pieejām: valodas apmācība un darbavietu radīšana. Kurai un kādos gadījumos dot priekšroku, lai jau tagad veiksmīgi integrējušās Jelgavas etniskās minoritātes justos laimīgas, dzīvojot Jelgavā, to programma diemžēl nepasaka. Turklāt etniskā integrācija acīmredzot savas politizētības dēļ programmā pārāk daudz dominē pār citām ne mazāk būtiskām problēmām.
