Aizvien biežāk vārds «integrācija» ienāk mūsu dzīvē un apziņā. Tas skan no tālrādes ekrāniem, vai ik dienu ar to sastopamies laikrakstos.
Aizvien biežāk vārds «integrācija» ienāk mūsu dzīvē un apziņā. Tas skan no tālrādes ekrāniem, vai ik dienu ar to sastopamies laikrakstos. Svešvārdu vārdnīca to skaidro kā «…atsevišķu objektu iekļaušana vienā veselumā vai sistēmā». Tā ir cieša saistība, nedalāmība un veselums. Ko saprotam ar šo vārdu tikai dažas dienas pirms valsts svētkiem nedēļā, kas veltīta sabiedrības integrācijai? Visbiežāk to saista ar nepilsoņu un cittautiešu integrāciju. Daļai tas asociējas ar cilvēku, kuriem ir kustību vai garīgās attīstības traucējumi, iesaistīšanu pārējā sabiedrībā. Patiesībā sabiedrības integrēšana nozīmē arī pilsoniskas valsts attīstību, kurā piedalās visa Latvijas sabiedrība, nevis tikai atsevišķas tās grupas.
Nesen publicētajā SKDS pētījumā «Attieksme pret atsevišķiem ar integrāciju saistītiem jautājumiem», kurā tika aptaujāti valsts iedzīvotāji visos reģionos, uz jautājumu «Vai jūs jūtaties drošs par savu nākotni Latvijā?» aptuveni trešdaļa no atbildētājiem atzina, ka nejūtas droši par savu nākotni, bet otra trešdaļa – kopumā droši. Kopumā droši jutušies 35 procenti latviešu, bet 29 procenti cittautiešu. Starpība nav izteikti liela, lai varētu teikt, ka latvieši justos daudz drošāk par citām tautībām. Varētu jautāt, kāds tam sakars ar integrāciju. Vistiešākais, jo, cik droši jūtamies par sevi, bērniem un tuvākajiem cilvēkiem, tik esam spējīgi veidot integrētu sabiedrību. Bailes zaudēt darbu un tātad iztikas līdzekļus ir pirmajā vietā visās vecuma grupās neatkarīgi no tautības, tikai cittautiešiem tās ir lielākas nepietiekamo valodas zināšanu dēļ.
Zemgalē dzīvojošie jutušies tikpat droši kā vidzemnieki – 32 procenti –, taču Latgales un Kurzemes iedzīvotāji par sevi ir droši tikai 26 procentos gadījumu. Vienmēr kā drošuma kritērijs bija izvirzīts nosacījums – darbs. Tas ļāvis justies visdrošākiem 39 procentiem rīdzinieku. Bezdarbs ir bijis iemesls justies nedrošākiem 41 procentam respondentu, kas kā nākamo iemeslu minējuši zemus ienākumus vai risku nokļūt šādā situācijā. To nepieciešams ņemt vērā jaunajiem politiķiem, kas veidos un attīstīs reģionālās attīstības politiku valstī. Līdz šim tā bijusi vairāk deklaratīva, ne praktiska.
Salīdzinot pilsoņu un respondentu bez pilsonības atbildes, būtiskas atšķirības nav vērojamas – iedzīvotāju kopumā biežāk nosauktie iemesli abās grupās minēti gandrīz vienlīdz bieži. Aptaujas dalībniekiem tika lūgts novērtēt, cik liela nozīme, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, ir faktoriem: «reliģiskā pārliecība», «politiskā pārliecība», «tautība», «izglītība», «vecums» un «seksuālā orientācija». Nedaudz vairāk kā divas piektdaļas respondentu par kopumā svarīgu faktoru, veidojot attiecības ar cilvēkiem, uzskatīja seksuālo orientāciju. Lai kā daudziem gribētos uzsvērt tautības un politiskās pārliecības nozīmi sabiedrības integrācijā, aptauja viennozīmīgi rāda, ka gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tautības un pilsonības «pilnīgi nošķaudīties», kāda ir citu tautība vai politiskā pārliecība. Par svarīgu to uzskatīja ne vairāk kā 15 līdz 20 procenti respondentu. Tas nozīmē, ka, izstrādājot jebkuru sabiedrības integrācijas programmu, galvenā uzmanība būs jāpievērš sociālajiem jautājumiem sabiedrībā kopumā, lai arī kā būtu vēlēšanās vairāk uzmanības veltīt tikai jautājumiem, kas saistīti ar cittautiešu integrāciju vai naturalizāciju Latvijas sabiedrībā. Respondentiem attiecībās ar citiem cilvēkiem daudz svarīgāks par piederību kādai nācijai bija uzzināt, kāda ir oponenta seksuālā orientācija.
Atgriežoties pie sākumā minētās integrācijas kā «iekļaušanās vienā veselumā vai sistēmā», minētais jāatceras, veidojot nebūt ne vieglo dialogu starp tiem, kas varbūt nav paēduši, un tiem, kas brauc «mersedesos». Protams, ja ir patiesa vēlme veidot integrētu sabiedrību.
