Krievu puisis Saša latviešu valodā jutās stiprs. Strādādams kolektīvā, kur vairums kolēģu runā latviski, mēli bija tīri labi ievingrinājis.
Krievu puisis Saša latviešu valodā jutās stiprs. Strādādams kolektīvā, kur vairums kolēģu runā latviski, mēli bija tīri labi ievingrinājis. Ja arī kāds vārds sarežģītākos locījumos veikli neizdevās, kolēģi arvien draudzīgi palīdzēja. Katrā ziņā nekādas ķibeles valsts valodas dēļ viņu nebija piemeklējušas. Taču kādu reizi gan izgāja tā, ka ne atcerēties negribas.
Sašam bija gadījies iekaisums pēdā. Nevarēja vairs lāgā pastaigāt, un puisis nolēma aiziet uz aptieku – gan jau farmaceites viņam kādu ziedi ieteiks. Aptiekā ap pusdienlaiku bija sastājusies prāva rinda. Saša stāvēdams jau bija izdomājis, kā skaidri latviski pajautās, ko aptiekāre varētu viņam piedāvāt pēdas iekaisumam. Kad pienāca rinda, puisim teicamais mazliet sajuka un runā nez kā iespruka vārda “pēdas” daudzskaitlis, ko ātrumā Sašam bija grūti izveidot – pēkšņi apjukumu radīja līdzskaņu mija, kas, kā viņš atcerējās, dažkārt vārdam daudzskaitļa ģenitīvā latviešu valodā bija jālieto. Tā nu puisis braši sāka: “Vai jūs man varētu kaut ko ieteikt pe…,” un, mazliet saminstinājies, pabeidza savu sakāmo “pēžu iekaisumam?”
Aptiekāre spēji nosarka, un visas rindā stāvošās cienījamās kundzes izbrīnītas pavērsās pret zāļu prasītāju. Iestājās neveikls klusums. Kaut kas nebija labi pateikts, to nu saprata Saša pats. Strauji pagriezies, viņš steigšus metās ārā no aptiekas. “Pēdas, pe…” Kādas šausmas, viņš taču bija izteicis kaut ko pilnīgi nepieklājīgu!
Mūžu dzīvo, mūžu mācies latviešu valodu.
