Nupat publiskotajā pētījumā «Latviešu valodas lietošana krievvalodīgo vidū», kas ik gadu tiek veikts Latviešu valodas apguves valsts programmas ietvaros, ir konstatējamas atsevišķas pozitīvas tendences.
Nupat publiskotajā pētījumā «Latviešu valodas lietošana krievvalodīgo vidū», kas ik gadu tiek veikts Latviešu valodas apguves valsts programmas ietvaros, ir konstatējamas atsevišķas pozitīvas tendences, kas ļauj cerīgāk raudzīties uz Latvijas sabiedrības etnisko integrāciju.
Pētījums atklāj, ka 87% krievvalodīgo uzskata, ka svarīgi, lai visi Latvijas iedzīvotāji brīvi pārvaldītu latviešu valodu, un tas, bez šaubām, ir pozitīvi. Par toleranci liecina arī fakts, ka 56% latviešu uzskata, ka būtu brīvi jāpārvalda arī krievu valoda.
Abstrahējoties no šīm pozitīvajām tendencēm, nereti iznāk atskārst, ka Latvijā pārāk daudz etniskās integrācijas kontekstā uztraucas par lietām, kas būtībā ir sekundāras. Piemēram, divkopienu sabiedrības idejas kultivēšana. Atklāti runājot, tāda doma aizmiglo pašu integrācijas ideju, jo tai nav ne mazākā pamata. Jā, Latvijā var runāt par dažādām informācijas telpām, no kurām katra (latviešu un krievu valodā rakstošie un raidošie informācijas līdzekļi) konstruē par pretējo grupu negatīvus stereotipus (latvieši – nacionālisti, krievvalodīgie – Latviju nemīlošie), kas galu galā noved pie domas, ka patiešām bez divkopienu sabiedrības mēs nu nekādi nevaram iztikt. Tas liecina par plašsaziņas līdzekļu kultūras un to patērētāju kritiskā skatījuma trūkumu.
Faktiski var apgalvot, ka laikraksti, televīzija, radio un internets piedāvā radikāli atšķirīgus skatījumus, kas latviešus un krievvalodīgos (viņi arī ukraiņi, baltkrievi, krievi, ebreji u.c.) nostāda neērtās situācijās. Respektīvi, Latvijā veiktie pētījumi rāda, ka tā sauktajā informācijas telpā ir ļoti maz pozitīvu viedokļu par etnisko integrāciju, par krievvalodīgo un latviešu attiecībām; šāda situācija patiešām rada priekšnosacījumus divkopienu sabiedrības veidošanai. Priekšnosacījumus rada tas, ka plašsaziņas līdzekļi parazitē uz politizētiem jautājumiem (it īpaši krievu valodā rakstošie), nerādot starpkopienu dialoga iespējamību, kas ir nozīmīgs aspekts sekmīgai integrācijai.
Pagaidām Latvijā ikdienas līmenī nav divkopienu sabiedrības. Nenoliedzami, latviešiem ir pašapziņas problēmas ar savu valodu, taču mēs visi iepērkamies par latiem vienos un tajos pašos veikalos, braucam kopējos sabiedriskos transportos, pakļaujamies vieniem un tiem pašiem likumiem, jūtam līdzi gan ozoliņiem, gan žoltokiem utt. Tie ir plašsaziņas līdzekļi un manipulējamas, uz racionālu dialogu neieinteresētas interešu grupas (piemēram, Gardas latvieši, kas nepadodas, un Lindermana nacionālboļševiki, kas cīnās) ar lielāku vai mazāku politisko piesegu. Tāpēc arī, lai cik pozitīva nebūtu Sabiedrības integrācijas programma (visu cieņu tās izstrādātājiem), manuprāt, izšķirošais faktors etniskajā integrācijā – lai gan, protams, pati problēma kā tāda ir jārisina kompleksi – tomēr būs atsevišķu informatīvās vides veidotāju (galvenokārt plašsaziņas līdzekļu) izpratne par reālas integrācijas iespējamību Latvijā. Diemžēl šāda izpratne neradīsies «rīt uz brokastu laiku», tāpēc paralēli svarīgi ir realizēt uz kompromisu balstītu etnopolitiku.
Etniskā integrācija nekādā gadījumā nav uzskatāma par abstraktu procesu, jo tā ir aktuāla arī Jelgavā. Jelgavas Domē jau labu laiku darbojas Sabiedrības integrācijas komisija (SIK), kuras centrālais mērķis it kā ir «veidot integrētu un atvērtu sabiedrību pilsētā saskaņā ar Sabiedrības integrācijas programmas noteiktajiem galvenajiem darbības virzieniem». Tātad, cik noprotams, komisijas pienākumos ir administrēt arī etniskās integrācijas procesus pilsētā. Faktiski Jelgavā dzīvo aptuveni no 43% līdz 46% krievvalodīgo, turklāt no tiem, pamatojoties uz Iedzīvotāju reģistra datiem, apmēram 63% ir nepilsoņi. Līdz ar to integrācijas pieminēšana nav tikai «lidināšanās mākoņos».
Vai nu lielas aizņemtības vai kādu citu svarīgu iemeslu dēļ SIK savas pietiekami ilgās darbības laikā joprojām nav izstrādājusi solīto Jelgavas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmu, kurā būtu atrodamas tās konceptuālās nostādnes, kā tad īsti politiķi ir nolēmuši «taisīt» to etnisko integrāciju. Ja šāda ilgtermiņa dokumenta nav, kas nepārprotami padarītu daudz skaidrāku un prognozējamāku Jelgavas pašvaldības etnopolitiku, tad uz konsekventu un labi pārdomātu etnisko integrāciju nevar cerēt un atliek vien samierināties ar «lidināšanos mākoņos». Dzirdams, ka Jelgavas sabiedrības integrācijas programma esot jau projekta līmenī izstrādāta, taču – vai nav par ilgu jau projektēts?
Jāteic, ka arī pašreizējais etniskās integrācijas uzdevumu plāns 2002. gadam, kas ir izstrādāts, izskatās diezgan nožēlojami. Katrā ziņā ar A.Rāviņa vizīti tajās skolās, kur mācības norit krievu valodā, integrācija Jelgavā nekustēsies uz priekšu, tāpat kā tā nevar kustēties, ja informācija ir pieejama tikai latviešu valodā. Ir vajadzīgs reāls, starp interešu grupām saskaņots ilgtermiņa pasākumu plāns.
