Citam brīnišķīgais atvaļinājuma laiks tikai tagad sāksies, bet citam tas jau beidzies un viņš pie darba var ķerties ar jaunu sparu.
Citam brīnišķīgais atvaļinājuma laiks tikai tagad sāksies, bet citam tas jau beidzies un viņš pie darba var ķerties ar jaunu sparu.
Arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību Marija Kaupere, izbaudījusi vasaras priekus, ir atgriezusies Jelgavā.
Taču uzkrātās emocijas par redzēto, dzirdēto un justo vēl ilgi paliks atmiņā.
«Neesmu bijusi gan nekur ārpus Latvijas, taču pat tad, kad nav īsti laika un līdzekļu, tepat var atrast tik daudz lietu, kas iepriecina,» teic Marija, kas atvaļinājuma laikā piedzīvoja ne vienu vien pozitīvu emociju pārpilnu brīdi.
Viens no spilgtākajiem vasaras piedzīvojumiem esot bijis Rīgas svētkos rīkotais klasiskās mūzikas koncerts Vāgnera zālē, kur klausītājiem savus priekšnesumus sniedza ārzemēs dzīvojošie latviešu izpildītāji. «Tā bija neatkārtojama izjūta redzēt un dzirdēt tādā mēroga zvaigzni kā vijolnieci Rasmu Lielmani.» Pēc tam Marija devusies uz Doma laukumu, kur jauniešu grupa savukārt spēlējusi pilnīgi citu mūziku – džezu – un, kā apmeklētāja teica, atkal brīnumjauki:«Tā pati elitārā sabiedrība, kas bija noklausījusies koncertu Vāgnera zālē, bija arī kopā ar jauniešiem, māmiņām un mazuļiem, lieliem un maziem un baudīja mūziku, kas bija uztverama visiem.» Mēģinādama apmeklēt pēc iespējas vairāk sarīkojumu, Marija secināja: «Rīgā ir daudz vietu, kur var ieraudzīt ko jaunu un atpūsties.»
Kā brīnišķīgu pasākumu direktores vietniece atceras braucienu uz Pedvāli. Lai gan tā nebija pirmā ciemošanās reize šajā vietā, taču patīkamā gaisotne saista. Paceļot acis uz debesīm, pretī pavērās neaprakstāms skats – lieli, balti, pūkaini mākoņi, kas nesteidzīgi slīdēja pa debesjumu, jaukā Pedvāles aura, patīkamie cilvēki – tas viss radījis «liderīgu» noskaņojumu, ļāvis apstāties, paklusēt un apbrīnot dabas varenību.
Katru vasaru Marija un viņas radu bērns dodas izbraucienā ar kuģīti pa Daugavu. «Uzskatu, ka tā ir ļoti laba lieta, ko vajadzētu attīstīt. Brauciena laikā ir iespējas ieraudzīt tik daudz jauna un neredzēta, turklāt ūdens man patīk jebkurā variantā,» viņa saka. Tas nomierinot un visādi citādi pozitīvi iedarbojoties (Marija tikai klusiņām vēl piebilst:«Bet peldēties gan mani neviens nepiespiedīs, no tā man ir bail.»).
Arī zooloģiskais dārzs ir ikgadēja vasaras tradīcija. «Tas ir kas dabīgs, neviltots un jauks, kā daļiņa no bērnības,» stāsta Marija, kas pārējos gadalaikos nepārstāj interesēties par izmaiņām ieiecienītajā parkā: «Gleznas var vienam patikt un otram nepatikt, bet dzīvnieciņi vienmēr izraisa labas emocijas. Tie visi tādi mīļi sīkumiņi, kas sasummējas, un no tiem veidojas lielais prieks.»
Ikdienā, kad Marija starp mūžīgu steigu un darba lietām spēj atrast brīvāku brīdi, ar kāru sirdi tiek tverti mirkļi grāmatu lasīšanai. Priekšā tiek ņemti kriminālromāni, esejas, stāsti…. taču ne viss. Turklāt vaļaspriekā ir arī niķītis vienlaikus iesākt lasīt vairākas grāmatas, kas izjauc vienmērīgo nodarbes plūsmu.
Jau kopš agras bērnības Marijai ir kāda īpaša sirdslieta – teātris. Tas sācies jau agrā bērnībā, kad vecāki, dodamies uz teātri, nav varējuši atrast vietu, kur atstāt mazo, viņa ņemta līdzi. Šā iemesla dēļ direktores vietniece reizēm tikai no vecāku nostāstiem, reizēm pati savās bērnības atmiņās kavējoties, zina teikt, ka redzējusi spēlējam tādus aktierus, kas tagad saucami par leģendām. «Trīs gadu vecumā vecāki mani paņēma līdzi uz «Figaro kāzām», vēl tagad atceros, kā, izrādei sākoties, nodzisa gaisma un es neizpratnē skaļi iekliedzos «Kurš to izslēdza!?»,» smejoties atceras Marija. Un tā joprojām – brīži, kad zālē dziest gaisma, viņai ir īpaši, līdz ar to beidzas viena dzīve un sākas cita.
