Skaista diena. Spīd saule, un vējiņš liegi glāsta matus. Es – Špicbuks – nolēmu kopā ar draugiem aiziet «patusēties» Raiņa parkā, apēst kārtējo plombīra saldējumu un papriecāties par skaisto laiku.
Skaista diena. Spīd saule, un vējiņš liegi glāsta matus. Es – Špicbuks – nolēmu kopā ar draugiem aiziet «patusēties» Raiņa parkā, apēst kārtējo plombīra saldējumu un papriecāties par skaisto laiku. Bet, kā vienmēr, mani piemeklēja viens liels BET. Vai zini, kas? Lietus!! Jā, tieši tā – slapjais un rotaļīgais lietus ar drūmu smaidu sejā. Es kļuvu dusmīgs. Kāpēc vienmēr tad, kad gribu iziet ārā pastaigāties, riebīgais un slapjais lietus izjauc manas ieceres? Kādēļ? Nezini? Nu tad klausies! Es paņēmu savu lielo, dzelteno lietussargu, kājās āvu lielos un dzeltenos gumijniekus un apņēmības pārpilns devos meklēt Lietu, lai vienreiz par visām reizēm noskaidrotu, kas tas tāds ir, kur, kad un kāpēc līst. Un ziniet? Viņš nemaz nav tik ļauns, gluži otrādi – ļoti patīkams un mitrs sarunas biedrs. (Starp citu, viņu atrast nemaz nebija tik viegli – trīs diennaktis to meklēju un pazinu pēc garās, slapjās bārdas.) Tātad sākas mana intervija ar Lietu.
Pastāsti, kas tu esi!
– Esmu Lietus. Daru prieku bērniem, dažreiz apbēdinu jaunatni, pieaugušajiem vai nu krītu uz nerviem, vai arī esmu simpātisks. Esmu cēlies no Lielajiem Lietus Senčiem, kuriem piemita māksla līt no debesīm uz zemi, tā dodot tai ūdeni. Esmu vajadzīgs gan zemītei, gan cilvēkiem.
Kā tu izvēlies vietas, kur līt?
– Esmu godīgs. Ja redzu, ka kādam bērnam māte liek ravēt vai apliet dārzu un tas viņam nemaz nepatīk, es saņemu visus savus spēkus un, kā tautā saka, «gāžu», cik jaudas. Man pašam paliek skumji, ja jūtu, ka nepatīku vai arī esmu sagādājis nepatikšanas, jo patiesībā jau neko sliktu nedaru. Arī man gribas pabūt kopā ar cilvēkiem, paspēlēties ar tiem!
Kāpēc tu man šodien neļāvi aiziet līdz Raiņa parkam?
– Es tev ļāvu! Tu pats saniknojies un neaizgāji. Tev vienkārši bija jāpaņem lietussargs. Kā tagad.
Kāda ir tava attieksme pret lietussargiem?
– Man jau tie nepavisam netīk. Lietussargu dēļ es neredzu cilvēkus, ar kuriem vēlos parunāties…
Kā tad tu sarunājies?
– Ļoti vienkārši, mīļais Špicbuk! Es sarunājos gan ar cilvēkiem, gan ar dzīvniekiem, arī ar nedzīvām lietām (veikaliem, luksoforiem, māju jumtiem u.c.) ar savu specifisko tikšķēšanu. Neesi pamanījis?
Vispār, jā… Klau, kad un kāpēc tu vispār mūs apciemo?
– Mhm… Pašam patīk vasaras un drūmie rudens vakari. Tu jautāji, kāpēc es līstu? Tāpēc, ka no manis ir daudz kas atkarīgs – mūsu zemnieku plašie lauki, ļaužu garastāvoklis, es dodu dzīvību savai un Saules košajai meitai Varavīksnei, kas tik ļoti visiem patīk.
Vai tiešām Varavīksne ir tava un Saules meita?!
– Jā. Man ir vēl daudz cilvēkiem pazīstamu radinieku. Vējš ir mans brālis, Rasa – māsa, bet Krusa – māsīca.
Kur tu paliec ziemā?
– Ziemā eju atvaļinājumā. Tad mani aizstāj draugs Sniegs. Tikai reizēm viņam piepalīdzu.
Vai tu proti smieties, un vai kādreiz esi bijis dusmīgs?
– Bet protams! Pērkons ir mani smiekli un Zibens – dusmas. Vai tad to tu nekad neesi dzirdējis?
Es tev vēl ko gribēju jautāt – vai tu lasi avīzes?
– Nenoliedzami. Man jābūt informētam par to, kas notiek apkārt. Arī tavu lappusi bieži izlasu. Tā ir jauka!
Paldies!
– Špicbuk, zini? Man patika ar tevi runāties, bet man tiešām vairs nav laika. Es ar brāli Vēju došos uz Venēciju atpūsties. Tā ka kādu laiciņu Dzimtenē nebūšu.
Lietiņ! Tikai vēl viens lūgums – novēli kaut ko mūsu lasītājiem!
– Lai veicas!
Nu, lūk, tas bija Lietus.
Dace un Sandris, «Jundas» žurnālisti
