Ir tuvu pusnaktij – aptuveni tas laiks, ko māņticīgi ļautiņi mēdz dēvēt par spoku stundu. Istabas dziļumā «hruščovkas» trešajā stāvā skanošo «Radiohead» un «Placebo» uz brīdi nomāc smieklu šalts – «dzīvajā», protams.
Ir tuvu pusnaktij – aptuveni tas laiks, ko māņticīgi ļautiņi mēdz dēvēt par spoku stundu. Istabas dziļumā «hruščovkas» trešajā stāvā skanošo «Radiohead» un «Placebo» uz brīdi nomāc smieklu šalts – «dzīvajā», protams. Kādam šodien ir dzimšanas diena. Ar šaurai virtuves letītei līdzīgu mēbeli norobežotajā «smēķētāju zonas» kvadrātmetrā vietas ir tieši tik, cik vajadzīgs krēslam, kurā sēž dzīvokļa saimnieks Aldis, un palodzei, uz kuras piemetušies basģitārists Kaspars un jūsu padevīgais atstāstītājs. Dažus centimetrus tālāk pret ledusskapi atslējusies ceturtā persona, kas apcerīgi nošūpo galvu ikreiz, kad runa ievirzās par to, ko tik jaunības trakumā cilvēks nemēdzot sadarīt. Vai gan esot iedomājams avantūristiskāks solis pretī nezināmajam kā viņa, Kārļa, piemērā: dziedāšanu barā, tas ir, korī, pēkšņi nomainīt pret vientuļu meldiņa vilkšanu bijušā skolasbiedra izveidotā vokāli instrumentālā ansamblītī. Aldis grupas tapšanas faktā nesaskata ne pārliecīgu mērķtiecīgumu, ne liktenīgu nejaušību, bet pieskaita to pašsaprotamajiem notikumiem, par kuriem «kāpēctiešitā» tipa jautājumus uzdot velti. Tāpat kā, piemēram, jautāt, kāpēc brāļa aizraušanās ar bungām viņam pašam savulaik lika pievērsties ģitārai.
Kopš pagājušā gada nogales muzicējošā četrotne (pieskaitot klātneesošo bundzinieku Agri) sevi sauc par «G – Spot».
Paškritiskums, kas nenoliedzami ir viena no viņu stiprajām pusēm, sarunas gaitā liek ne vienreiz vien cits citam piekrist: līdz vēlamā skanējuma atrašanai vēl tālu. Pagaidām viņi ir gluži vienkārši četri nepretenciozi noskaņoti jaunieši, kas jūsmo par «Pearl Jam» un «Red Hot Chili Peppers» un divreiz nedēļā pulcējas mēģinājumu telpās kādā trokšņainā Rīgas centra ielā, lai meklētu iepriekšminēto muzikālo simpātiju sakausējuma piemērotākās proporcijas. Tam visam paši izdomājuši arī nosaukumu – «fankroks».
Pēc iekšēju domstarpību uzplaiksnījumiem kopā ar strīdnieku piebildi – «G – Spot» spēks slēpjas tieši tajā, ka grupā nav līdera – saruna turpina ritēt gluži mierīgi – kā alus viļņošanās pudelēs viņu rokās.
Jaunu cilvēku grupai, ko vēlme kopīgi pamuzicēt pulcējusi pirmoreiz, haotisku meklējumu un tehniskās «pieslīpēšanās» laiks mēdz būt visai garš, ja vien neuzrodas kāds, kas biedrus uz dziļākiem ūdeņiem gatavs vadīt ar autoritāri stingru roku. Kādi līdz šim bijuši jūsu ceļi?
Aldis: Kādu gadu nospēlējām ar citu nosaukumu.
Kārlis: Grupu sauca «Inhale». Tā bija stipri mierīgāka mūzika. Mierīgāka un gaudulīgāka. Tagad tomēr spēlējam kaut ko nedaudz jautrāku.
Vai tas attiecas arī uz tekstiem?
Kārlis: Domāju, jā.
Tie no sākta gala rakstīti tikai angliski?
Aldis: Jā, skanējums pierastāks. Dziesmas latviešu valodā… iznāk vai nu pilnīgākā šizofrēnija, vai tāds «saldais», ko pats nespēj klausīties.
Kaspars: Latviski var dziedāt vai nu šlāgerus, vai romances.
Sākt domāt par kopāmuzicēšanu tātad ierosināja agrākais piektais dalībnieks.
Kārlis: 2002. gada sākumā viņš satika Aldi. Abi izdomāja, ka vajag kaut ko darīt. Iesaistīja bundzinieku, basģitāristu, galu galā mani. Aldi, kuru pazinu no Jelgavas 2. ģimnāzijas laikiem, pēc gada neredzēšanās gluži nejauši satiku kādā tusiņā, man piedāvāja dziedāt, un es jaunības dullumā piekritu.
Iepriekš vienīgā pieredze bija, teiksim, dziedāšana korī…
Kārlis: Jā.
Vai vientuļa ģitārspēle.
Aldis: Nu, apmēram tā.
Kārlis: Tā kā «Inhale» dziesmas bija Ziga dziesmas, pēc viņa aiziešanas mainījām visu – repertuāru, stilu, nosaukumu. Kā «G – Spot» spēlējam kopš pagājušā gada oktobra. Nosaukumu atrada mūsu bundzinieks – vārdnīcu šķirstot. «G – punkts» tulkojumā nozīmē intīmākā vieta. Savu «G – Spot» vēl neesam atraduši. Tikpat nenoteikts pagaidām ir arī pats dziesmu sacerēšanas process: vienu var «salipināt» kopīgi daļiņu pa daļiņai, citas rodas tā – viens izdomā, pārējie pielāgojas. Tāpēc arī to visu būtu grūti vērtēt pēc vienotiem kritērijiem.
Kaspars: Meklējam savu skaņu. Reizēm šķiet, ka pilnīga savstarpēja sapratne būtu panākama, tikai konstruējot kādu fantastisku būtni, kura spētu gan sekot tam, kas vienlaikus notiek visās četrās galvās, gan arī jau iepriekš iztēloties iznākumu, vērtējot, tā teikt, no malas.
Meklējumu veiksmes ķīla ir sistemātiskums. Vai divreiz nedēļā atlicināmo vienu un to pašu laiku regulārajiem mēģinājumiem nemēdz apdraudēt aizņemtība ar ko citu?
Aldis: Nekad. Visu grupas pastāvēšanas laiku, piemēram, bundzinieks tikai vienreiz atļāvies neierasties. Es pats esmu bijis uz visiem…
Kārlis: Izņemot to reizi, kad tev bija jāgriež aklā zarna…
Aldis: Jā, toreiz uz slimnīcu mani aizveda tieši no mēģinājumu telpas.
Kādas bijušas «eksotiskākās» mēģinājumu vietas vēl kopš «Inhale» laikiem?
Aldis: Vispirms Rīgā kādā šķūnītī (toreiz grupā vēl nebija Kārļa).
Kārlis: Pēc tam pie manis Nākotnē…
Aldis: … garāžā, kur ziemā bija jāspēlē mēteļos.
Vai vismaz elektrība tur bija?
Aldis: Jā, bet nebija bungu.
Ritmu sita pa garāžas bleķa sienām?
Aldis: Nē, nebija arī paša bundzinieka.
Tiktāl par pagātnes neaizmirstamākajiem brīžiem, bet vai esat mēģinājuši sevi iedomāties pēc gadiem pieciem desmit?
Kārlis: Nespējam un arī negribam domāt tālāk kā tikai par pašiem tuvākajiem uzdevumiem, nu tā, rokas stiepiena attālumā.
Un kādi tie būtu?
Kaspars: Protams, ierakstīt albumu. Taču tam vēl jānobriest. Jāaug līdz tādai spēles un saspēles prasmei un skaņas izjūtai, kas, studijā ejot, iedvestu pašpaļāvību – neliktu vilties, pēc tam ierakstu klausoties. Tā, lai var atzīt – jā, skan tieši tā, kā esam gribējuši. Līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
***
G – SPOT
Kārlis Vītols – balss
Aldis Zariņš – ģitāra
Kaspars Lastovskis – basģitāra
Agris Cīrulis – bungas
Izveidojusies 2002. gada oktobrī Rīgā.
Spēlējusi nekomerciālās kultūras sarīkojumos «Rozaa peldbaseins» Nākotnes kultūras namā, bērnu un jauniešu centra «Junda» akcijā «Sprādziens» Raiņa parkā Jelgavā.
1. martā radio SWH studijā dziesma «Almost Losing Life» ierakstīta demo, pēc tam radioformātā. Pirmo vietu SWH raidījuma «Priekšnams» topā ieņēmusi trīs nedēļas.
Visi četri dzīvo un mēģina Rīgā. Kārlis ir no Glūdas, Aldis – no Ozolniekiem (abi kopā mācījušies Jelgavas 2. ģimnāzijā), Agris – no Smiltenes, Kaspars – no Rīgas.
Studē psiholoģiju un celtniecību.
Aldis par galveno iedvesmas avotu uzskata paģiras.
