Antra Stafecka nākamgad cer laist klajā savu otro albumu.
Stiprinot latvisko identitāti, jau deviņus gadus valsts svētku mēnesī pie klausītājiem dodas cikla “Ar cieņas apliecinājumu savai zemei un rotaļīgu vieglumu mūzikā” koncertuzvedumi. Šogad etniski stilizētā koncertuzvedumā “Dod, Dieviņi”, kurā skan gan latviešu tautasdziesmas, gan dažādu komponistu melodijas, uz skatuves tiekas dziedātāji Antra Stafecka, Dainis Skutelis, Anmary, Uģis Roze, Valters Frīdenbergs, mūziķi Kristīne Kārkle, Kristaps Krievkalns, Edgars Kārklis, Ilze Grunte, Armands Treilihs, Miķelis Vīte un dejotāji Egija Abaroviča, Reinis Rešetins, Liene Grava un Ģirts Bisenieks. Vakar līdz pēdējam krēslam aizpildītā zālē koncertuzvedums izskanēja Jelgavas Kultūras namā, taču tiem, kas nepaguva, ir vēl iespēja to noklausīties Dailes teātrī Rīgā, jo uz koncertiem citviet biļetes jau izpirktas. Jelgavā “Dod, Dieviņi” atgriezīsies maijā. Taču Antru Stafecku jau nākamceturtdien redzēsim grupas “Otra puse” 25 gadu jubilejas koncertā.
– Ar “Dod, Dieviņi” šomēnes esat devušies pie klausītājiem. Kāds ir koncertuzveduma vēstījums?
Tā ir mīlestība pret Latviju, savu dzīvību, dzīvi, cilvēkiem, pret Dievu – pret jebko, ko vien var iedomāties ar vārdu mīlestība vai patriotisms.Koncertprogrammā dziedam dažādu komponistu dziesmas, sākot ar Imantu Kalniņu, beidzot ar Uldi Marhileviču. Ir daudz tautas mūzikas. Pagaidām, cik koncertu mums ir bijuši, cilvēki ar prieku un asarām acīs nāk runāties un mīļoties, pēc koncerta ir ļoti aizkustināti.
– Esat arī ļoti gaidīti – biļetes tika ātri izpirktas, izsludinājāt papildkoncertus. Tas laikam nozīmē, ka latviskās vērtības, kas koncertos tiek akcentētas, ir svarīgas arī mūsdienu cilvēkam.
Protams. Strādāju ar apvienību “7” jau sešus gadus, un piecus no tiem katru novembri dodos svētku programmā ar šiem cilvēkiem. Varu teikt, ka vērtības ir nemainīgas. Reizi gadā es varu piepildīt arī savas emocijas ar tautas mūziku un patriotismu, ko mēs ikdienā ne visai atceramies. Bet biļetes tiek izpārdotas tiešām strauji. Daudzi varbūt uzskata, ka uz šiem koncertiem nāk vien veci cilvēki, bet tā nav. Nāk visas paaudzes – jauni, sirmgalvji, ģimenes. Ļoti interesanti, kādas emocijas valda koncerta laikā, un es pēc tām ilgojos katru gadu. Kad koncertā redzi, kādas acis raugās tavās acīs, kā cilvēki reaģē, aplaudē, kā dzied līdzi, vai kad redzi, kā zālē kāds apraudas, – tās sajūtas ir patiesas un skaistas. Tāpēc man šis mēnesis ir ļoti svarīgs.
– Koncertuzvedums pie klausītājiem dodas valsts svētku mēnesī. Kā jūs savā ģimenē svinat šo laiku – 18. novembri?
Ja pašķiru gadus atpakaļ, kad es nedziedāju, – mums ar ģimeni bija svētku vakariņas, vienmēr devāmies sagaidīt salūtu, bija sarkanbaltsarkanās lentītes. Visi ģimenē esam katoļi, svētku laikā esam gājuši arī uz baznīcu. Pēdējos gados šie svētki man ir darbs, un 18. novembrī jau sešus gadus es atrodos uz skatuves. Taču zinu, ka mana ģimene, mani bērni, vecāki, noteikti turpina šīs tradīcijas un ir kopā.
– Jūsu bērni gan vēl ir mazi, bet vai arī viņos audzināt patriotismu?
Mēs par to runājam. Mazākajam dēlam varbūt vēl tik ļoti tas viss nesaslēdzas kopā, bet arī dārziņā viņi Lāčplēša dienā dedzināja svecītes, audzinātāja stāstīja par šiem notikumiem. Vecākais dēls daudz jautā par šīm lietām, kāpēc ir šie svētki. Pats interesantākais jautājums, ko es esmu dzirdējusi, – kas ir Dievs. Kad pajautāju, kas, viņaprāt, ir Dievs, viņš atbild – visu mūsu tētis. Ir interesanti. Vecākajam dēlam nākamgad jāsāk iet skolā, viņš jau pats interesējas par to, kas ir kas, un es arī vienmēr ar lielāko prieku stāstu. Vairāk jau viņam stāstījusi mana omīte, kas ir izdzīvojusi Otro pasaules karu. Protams, es nevaru atšķetināt visu, omīte var pastāstīt daudz vairāk. Esmu priecīga, ka dēlu tas interesē un viņš klausās. Atceros, kad mācījos pamatskolā, daži bērni manā klasē nezināja, kas ir valsts Neatkarības diena. Ir datumi un gadskaitļi, kas mums visiem vienkārši jāzina. Tāpēc ceru, ka abi mani dēli būs tik prātīgi un zinātkāri, ka zinās mūsu valsts svarīgos notikumus.
– Nākamnedēļ atgriezīsieties Jelgavā ar grupu “Otra puse”. Atgādiniet, kā sākās jūsu sadarbība!
Tas laikam bija pirms trīs gadiem. Viss aizsākās pavisam vienkārši – ar uzaicinājumu iedziedāt kopā “Uzzīmē mani”. Cik sapratu no Normunda (grupas solists Normunds Pauniņš – red.), viņš bija pamanījis mani “OKartes skatuves” laikos un jau aizdomājies par iespējamu nākotnes sadarbību. Man tas bija pārsteigums, kad viņš piezvanīja. Tā nu es attapos studijā jau kopā ar grupu “Otra puse”, kur mēs radījām hitu. Daudzi Latvijā mūs uztver kā vienotu sastāvu, un vismaz šobrīd esam zem viena vārda – “Otra puse”.
– Ar grupu esat teju vienaudzes. Augāt kopā ar “Otru pusi” vai tīņa gados jūsu muzikālā gaume tomēr bija cita?
Tīņa gados iziets cauri dažādai mūzikai, bet “Otra puse” un “Jumprava” ir divas grupas, ar kurām es arī esmu uzaugusi. Daļu savas bērnības atceros “Jumpravas” Aināra Ašmaņa klātbūtni, jo viņi mums ir ģimenes draugi. Līdz ar to grupas “Jumprava” un “Otra puse” bija manas ģimenes – mammas un tēta – diezgan neatņemama mūzikālās gaumes sastāvdaļa. “Vēstules” ir tā dziesma, kuru jau no bērna kājas zinu no galvas. Ar daudziem esmu runājusi – kurš gan pirms gadiem būtu domājis, ka braukšu Latvijas tūrē kopā ar “Otru pusi” un būšu viņu sastāvā. Citreiz, kad atslēdzies no ikdienas un sāc domāt, kā viss ir izvērties, pārņem zosāda. Man ir liels prieks, ka varu strādāt ar šiem cilvēkiem, būt ar viņiem kopā. Esmu pateicīga augstākiem spēkiem, ka tas ir noticis.
– Esat viens no pozitīvajiem piemēriem, kā televīzijas šovus izmantot par atspēriena platformu.
Protams, tas arī bija mans galvenais mērķis. Cik es arī šobrīd redzu, televīzijas šovos sāk piedalīties cilvēki, kas grib ātri kļūt populāri vai mācīties dziedāt. Iestājoties “Okartē”, mans galvenais mērķis bija sevi parādīt, lai mani pamana. Dziedājusi biju gadiem un pieredzi jau guvusi. Iestājoties šovā, sāku mācīties daudz ko citu, kas nebūt nebija saistīts ar vokālo darbību. Drīzāk tā bija mūzikas biznesa mācība. Pateicoties šovam, tiešām viss arī notika. Citādi, visticamāk, mani neviens nebūtu pamanījis.
“Okartē” gan mani pieteica draugs. Man nebija mērķa piedalīties – man bija piedzimis bērns, bija pabeigta grāmatvedība, likās – ko tad es tur dziedāšu. Iešu par grāmatvedi, dziedāšana būs mans hobijs. Beigās tomēr viss izvērtās citādi, un paldies Dievam, ka tā. Mana ģimene gan nebija diez ko iepriecināta, kad paziņoju, ka piedalīšos šādā šovā.
– Jūsu un “Otras puses” kopīgās dziesmas guvušas panākumus. Vai ir kāda, par kuru pašai īpašs gandarījums?
Man ir gandarījums par visu, ko darām kopā. Ja man jāsaka par savu individuālo prieku, esmu ļoti gandarīta, ka nesen iznākusi dziesma “Tavās rokās”, kas ir mūsu dueta dziesma, bet gan vārdus, gan mūziku esmu sarakstījusi es pati. Liels prieks, ka grupa mani akceptējusi kā autori, jo tomēr ir pierasts, ka viņiem ir citi autori – Ivars Makstnieks, Normunds Pauniņš, Ivars Kurpnieks, Ūdrītis… Tas ir liels pagodinājums.
– Ko varēsim dzirdēt “Otras puses” jubilejas koncertā?
Skanēs grupas “Otra puse” populārākās un mīlētākās dziesmas, visi mūsu dueti. Man ļoti patīk, ka piedomāts pie gaismas tehnikām, un tas atšķirsies no iepriekšējiem gadiem, kad devāmies tūrēs. Šogad man ir prieks redzēt izmaiņas skatuves vizuālajā noformējumā, kas pašiem to procesu padara interesantāku. Ka tas nav vairs tikai koncerts, bet kaut kas “fifīgāks”. Arī mūzikas tehnika ir papildināta. Izdota arī “Otras puses” dziesmu grāmata un disks, kur apkopotas 25 gadu labākās dziesmas. Tas Normundam un Ivaram noteikti ir liels pagodinājums.
Koncerts ir skaists, jau bijām Ventspilī un Cēsīs. Vēlamies cilvēkiem dot to vaļu atpūsties. Mums ir bijis, ka puskoncerta laikā visi pieceļas kājās un sākas balle. “Otra puse” ir elektroniskā mūzika, un, gribi vai negribi, tev kustas rokas, kājas, galva. Turklāt lielākā daļa cilvēku šīm dziesmām zina vārdus. Redzu, kā cilvēki dzied līdzi. Lai koncertā izdodas atbrīvoties un baudīt kopā ar mums!
– Kādi ir jūsu pašas tuvākie muzikālie plāni?
Savus plānus jau gadu gadiem nekad neesmu īpaši centusies atklāt, jo esmu mazliet māņticīga. Visus šos gadus esmu piedalījusies dažādos projektos, iesaistījusies daudz kur, kur man nav bijis iespējas pilnveidoties ar pašas mūziku. Nākamgad ir plānos lieli darbi, bet šoreiz individuāli. Ceru, ka tas izdosies, Dieviņš palīdzēs un man būs pietiekami stipri cilvēki, ar kuriem kopā tam visam iziet cauri. Vēlos atkal radīt kaut ko savu. Vienu albumu jau esmu izdevusi, bet nu acīmredzot ir pienācis laiks otram. Protams, būs koncerti ar “Otru pusi”, drīz dosimies ciemos pie latviešiem uz Angliju. Daudz kas ir ieplānots. Ceru, ka šis lieliskais notikums – savs un lolots – būs nākamā gada laikā.
