Savas domas par Latvijas mežsaimniecības pašreizējo stāvokli un nākotnes vīzijām «Zemgales Ziņām» uzticēja LLU Mežkopības katedras vadītājs habilitētais bioloģijas zinātņu doktors profesors Imants Liepa.
Savas domas par Latvijas mežsaimniecības pašreizējo stāvokli un nākotnes vīzijām «Zemgales Ziņām» uzticēja LLU Mežkopības katedras vadītājs habilitētais bioloģijas zinātņu doktors profesors Imants Liepa.
Analizējot pašreizējo Latvijas mežsaimniecības stāvokli, jāatzīst, ka tas nav spožs. Valsts mežsaimniecību apgrūtina vairākas nopietnas problēmas.
Pēc zemes reformas apmēram 45 procenti mežu atrodas privātīpašumā. Ir apsveicama cilvēku vēlme atgūt savus īpašumus, bet tai līdzi nāk arī problēma – daudzi mežu uzskata tikai par peļņas avotu. Naidā un strīdos ar vietējo mežniecību darbiniekiem viņi cenšas nocirst visu, kas vien ir nocērtams. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā daudzi atrodas uz izdzīvošanas robežas un viņus neinteresē tas, ka mežs, ja to pareizi apsaimniekotu, varētu kalpot kā ekonomiskais atbalsts viņu bērniem un bērnu bērniem.
Otra privātajiem mežiem raksturīga iezīme ir tā, ka izcirstās mežu platības netiek atjaunotas. Bieži vien īpašniekam nav nekādas intereses par tādu platību atstāšanu dabiskai apmežošanai vai arī jaunu stādījumu mākslīgu ierīkošanu, tos sējot vai stādot.
Trešā nopietnā problēma ir meža dzīves un meža apsaimniekošanas neizpratne. Mežus īpašumā daudzviet ieguvuši cilvēki, kuri dzīvo pilsētās un zaļo bagātību ir redzējuši tikai no attāluma.
Valsts mežos situācija ir labvēlīgāka, jo tie tiek apsaimniekoti pēc meža ierīcības projektiem. Strādājot pēc tiem, būtiskas kļūdas netiek pieļautas.
Taču pēdējos gados vērojama mežu pastiprināta izciršana (vairāk nekā paredzēts tāmē). Katru gadu atļauts izcirst 8,35 miljonus kubikmetru koksnes, tomēr pagājušajā gadā tika izcirsti 10 miljoni kubikmetru. Valsts mežu apsaimniekošanā reizēm tiek novērota nevērīga attieksme pret uzticēto mežu, tā degradē ne tikai konkrētā apsaimniekotāja, bet arī visas mežsaimniecības nozares prestižu sabiedrības acīs.
Tālāk jāpiemin ar meža nozares pārvaldi un likumdošanu saistītās problēmas. Nesakārtotība valda, sākot jau ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. To apzinās arī augstākie «ešeloni», Valsts meža dienests un Meža departaments. Joprojām nav skaidri noteiktas valsts funkcijas mežu apsaimniekošanā. Tāpēc tagad Latvijā strādā speciāla valsts uzaicināta un apmaksāta ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) darba grupa, kura konstatē nepilnības mežsaimniecības nozares likumos un pārvaldē un izstrādā ieteikumus, kādām šīm funkcijām jābūt nākotnē. Grupa drīz darbu beigs, un tad arī būs redzami rezultāti. Arī LLU Meža fakultātei tika dots uzdevums sagatavot savus priekšlikumus. Diemžēl vienotu viedokli neizdevās panākt. Es un mani domu biedri atbalstām fakultātes meža ekonomikas speciālista profesora Alfona Grīnfelda izstrādātos priekšlikumus, kuri gan nav fakultātes kopējais viedoklis. Šie priekšlikumi paredz atdalīt likumdošanas aktu uzraudzības (kontroles) funkcijas no meža īpašnieka (apsaimniekotāja) funkcijām, panākt, lai valsts mežu apsaimniekošana nodrošinātu pietiekamu naudas līdzekļu atgriešanos mežā kā ražošanas līdzeklī, mainīt Valsts meža dienesta struktūru, lai tā atbilstu efektīvas saimnieciskās darbības veikšanai un vēl citus uzlabojumus.
