“Tāpat kā katrai pilsētai ir sava leģenda, arī katram cilvēkam ir stāsts. Tas atgādina, ka cilvēka liktenis veidojas, saskaroties ar ikdienu, sapņu un ideju lolojumu, dzīves mērķi un nejaušu brīnumu, kas spēj cilvēka dzīvi pagriezt pavisam citā virzienā. Tā tas notiek ar Ansi un vērdiņu, kuru nav iespējams iztērēt.” Tā vēsta pirmajai Dejas balvai kategorijās “Skatuviskās tautas dejas uzvedums vai notikums” un “Skatuviskās tautas dejas horeogrāfs” nominētās izrādes “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda” pieteikums. Iedvesmojoties no Kārļa Skalbes “Pasakas par vērdiņu” un piedaloties 90 pamatsastāva un vidējās paaudzes dejotājiem, Jāņa Purviņa vadītais Tautas deju ansamblis “Līgo” radījis savu stāstu par laimes un dzīves piepildījuma meklējumiem, kas Otrajās Lieldienās būs skatāms Jelgavas Kultūras namā.
J.Purviņš Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” Tautas deju ansambli “Līgo” vada kopš 1995. gada, bet darba gaitas vidējās paaudzes kolektīvā uzsāka gadu agrāk. “Tad nu iznāk, ka šajā gadā ar “Līgo” pulciņu svinu sudrabkāzas,” nosmaida Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, pēdējo piecu Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku un arī pēdējo četru Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs un vairāku svētku mākslinieciskais vadītājs, Liepājas deju apriņķa virsvadītājs.
Savulaik J.Purviņš strādājis par repetitoru Tautas deju ansamblī “Jaunība” pie Ludmilas Muskares, uzkrājot vērtīgu pieredzi, kas noderējusi turpmākajā pedagoģiskajā darbā. Savukārt simtajai gadadienai kopš IV Vispārējiem latviešu Dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā veltītajā koncertā, kas notika estrādē pļavā pretī pilij, J.Purviņš guvis pirmo virsvadītāja pieredzi. Pa šiem gadiem viņš vairākkārt atgriezies Jelgavā, gan sadarbojoties ar vietējiem deju kolektīviem, gan vērtējot viņu sniegumu skatēs, bet 22. aprīlī pulksten 18 “Līgo” uz Jelgavu ved deju izrādi “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda”.
– Kā tapa izrāde?
Mēs, domubiedru grupa, dažādos projektos jau iepriekš bijām strādājuši kopā ar Daci Micāni-Zālīti. Esam veidojuši dejas izrādi gan bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Vēja zirdziņš”, gan arī Tautas deju ansamblī “Līgo”. “Vēja zirdziņā” tā bija izrāde “Vēja zirgi Sauli veda”, bet “Līgo” – “Zalkša līgava”. Šķita, ka sadarbība ar Daci jāturpina un jāizaicina sevi ar nedaudz sarežģītāku stāstu.
Teikas, mītus un pasakas, ko līdz šim bijām iestudējuši, manuprāt, latviešu skatuviskajā dejā ir diezgan viegli uzburt. Turpretī stāsts par Ansi, man šķiet, ir diezgan sarežģīts – alkas pēc bagātības, pēc kaut kā liela, skaista un nezināma. Zināmā mērā varbūt sasaucas ar dullo Dauku, bet šeit tomēr ir tā dzīšanās pēc naudas, sāta sajūtas trūkums un īstās dzīves pazaudēšana. Tas bija galvenais, kas mums radīja vēlmi veidot šo izrādi. Stāsts ir diezgan smags, un to parādīt dejā ir samērā grūti.
Dace izrādei sarakstījusi libretu un dzeju, kurai mūziku sacerējuši Gatis Gaujenieks un Ilga Reizniece. Esam pieraduši, kā skan “Iļģi”, bet izrādes skanējums ir nedaudz citāds un arī pārsteidzošs. Tāpat izrādē redzama latviešu skatuviskā deja, bet, ja kāds no dejas mīļotājiem pazīst Jāņa Purviņa rokrakstu, tad, man šķiet, sagaida daudzi pārsteigumi. Piemēram, mēs izmantojam jūgendstila maskas. Tā laika Rīgas “smeķi” mēģinājām sajust caur Salamonska cirka priekšnesumu, kur cirka emblēmā esošie baltie zirgi atdzīvojas un ved danci cauri stāstam.
Sākumā šķiet, ka izrāde ir nopietna un vēstījums der tikai pieaugušajiem, bet pirmizrādē 18. decembrī Rīgas Latviešu biedrības namā, kur klāt bija arī bērni, redzējām, ka arī viņiem ir interesanti. Izrāde ir saistoša dažāda vecuma skatītājiem.
– Stāsts par Ansi, kurš tiecas pēc bagātības, bet kur beigās Kārlis
Skalbe liek saprast, ka ne jau naudā ir īstā dzīves vērtība, latviešu skatītājam labi zināms. Kur, jūsu skatījumā, ir dzīves vērtība, laime?Man šķiet, ka latviskā laimīgas dzīvošanas formula ir ierakstīta mūsu gēnos caur tautasdziesmām, kas līdz mums ir atnākušas. Mīlēt sevi, savu tuvāko, savu sētu, zemi. Dzīvot saskaņā ar sevi, ticēt sev, nenodot sevi. Mīlestībā un darbā.
Šajā izrādē mēs jau neatveidojam tikai stāstu ar bēdīgām beigām. Izrāde beidzas ar lūgsnu Laimai – kal mani no jauna, es sākšu savu dzīvi dzīvot patiesi, īsti, ar mīlestību. Mirklī, kad esi iesācis skrējienu pakaļ vienalga kādam mērķim – Anša gadījumā tā bija nauda –, tu aizmirsti visu pārējo un neredzi, kas tev apkārt notiek. Un tad pēkšņi vienā mirklī attopies, ka dzīve jau ir izdzīvota un realitātē esi viens.
– Saistībā ar izrādi jau pieminējām jelgavniekus – Daci Micāni-Zālīti un “Vēja zirdziņu” –, bet ar “Līgo” dejotājiem strādā arī Guna Trukšāne.
Ar Gunu mums arī ir īpašs stāsts. 15 gadu nostrādāju Bauskas deju apriņķī par virsvadītāju. Pārejot no Bauskas uz Liepāju, turpināt strādāt ieteicu Gunai. Nedaudz, bet tomēr varu viņu nosaukt par savu audzēkni. Viņa ir veidojusi horeogrāfijas “Līgo” dejotājiem – protams, “Vēja zirdziņam” vairāk (Guna Trukšāne ir “Vēja zirdziņa” repetitore un horeogrāfe – red.) –, ir “Līgo” repetitore. Tāpat Guna ir bijusi mana asistente gan Deju svētkos, gan mazākos svētkos. Feini, ka aug arī jaunā paaudze. Daži “Līgo” pamatsastāva dejotāji nāk no “Vēja zirdziņa”.
– “Līgo” šī nebūs pirmā reize uz Jelgavas skatuves.
Pirms kāda laika mums bija nopietna sadarbība ar Tautas deju ansambli “Lielupe”, bet pēdējā laikā ļoti bieži satiekamies ar “Diždanci” – gan kolektīva rīkotajos pasākumos, gan citos, piemēram, Kurzemes Deju svētkos.
Jelgavā vispār ir interesanta situācija. Šķiet, pilsēta nav pārāk liela, bet ir ļoti daudz dejotāju. Dejošanas tradīcija tāda bagāta izveidojusies, man liekas, pateicoties Vilim Ozolam un Maijai Salzirnei. Visi jauniešu kolektīvi ir katrs ar savu “smeķīti” un savu dejošanas manieri. Tas ir pats interesantākais, ka neesi kādam līdzīgs. To pašu deju skatoties dažādu kolektīvu izpildījumā, ieraudzīsi citas nianses.
– Izrāde “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda” ir nominēta pirmajai Dejas balvai. Līdz šim Latvijā bija vairākas nacionāla mēroga mūzikas balvas, teātra un arī kino balva, bet dejas balvas nebija. Vai dejotājiem tā ir gaidīts notikums?
Noteikti. Es ļoti priecājos, ka ir izveidota šāda balva. Līdz šim sasniegumi baleta mākslā un laikmetīgajā dejā tika atzīmēti “Spēlmaņu naktī”, bet to tā īsti neviens nepamanīja, jo galvenie jau ir gada aktieris, aktrise, izrāde un režisors. Tāpēc Kultūras ministrijā radās iecere veidot atsevišķu balvu, kas tiks pasniegta vairākās kategorijās.
Dejas žanrs Latvijā ir ļoti bagātīgs un daudzveidīgs, un tajā ir iesaistīti daudz cilvēku – jo īpaši latviešu skatuviskajā tautas dejā, kur Deju svētkos piedalījās 18 tūkstoši dejotāju. Šī balva ir ļoti īpašs notikums, jo tā sniedz iespēju gan vēlreiz apliecināt to, kas notiek dejā, gan sumināt cilvēkus, kas devuši savu ieguldījumu, gan izcelt īpašās pērles, tādējādi arī vēlreiz skatītājiem atgādinot, cik dažāda ir deja.
Tiekot nominētiem ar “Kal mani no jauna”, tas bija ļoti patīkams pārsteigums, jo šī izrāde ir nolikta līdzās tādam grandam kā, piemēram, “Māras zeme” (Deju svētku lieluzvedums, mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un J.Purviņš – red.).
– Kā ir konkurēt pašam ar sevi?
Īpaši daudz par balvām un notikumiem nedomāju, vienkārši darbojos uz priekšu. Es pat nedomāju, ka abi viens ar otru konkurē – “Kal mani no jauna” ir pilnīgi kaut kas cits nekā “Māras zeme”. “Māras zemi” varu nosaukt par latviešu spēka rituālu, kur sanāk kopā principā visa Latvija, tā ir tāda maize latvieša dvēselei, bet “Kal mani no jauna” ir viena kolektīva stāsts, ar kuru bijām arī Liepājā, un tagad būsim Jelgavā. Rudens pusē šo izrādi rādīsim arī Latgalē un Vidzemē.
– Pirms gada par “Māras zemi” runāja daudz – dalījās viedokļi gan par repertuāru, gan iecerētajiem tērpiem. Vai pašiem ir gandarījums par paveikto?
Neapšaubāmi. Tā situācija droši vien norādīja, ka dzīvojam citā laikā un tagad katram ir tiesības izteikties pat tad, ja īsti līdz galam nav izprasts, par ko viedoklis tiek izteikts. Tā bija ļoti saprotama situācija, kad latvietis vispirms pasaka – nē, mēs to nevaram, negribam, jo ir nelielas bažas par sevi, vai es to varēšu izdarīt. Tad vieglāk ir pateikt – tas neder, nav izdarāms un nebūs īstais.
Jo vairāk mēs paši ar dejotājiem sarunājāmies, jo vairāk viņi izprata, par ko ir stāsts. Ikdienā arī mums ir grūti pateikt – es mīlu savu zemi. Bet tā patriotiskā sajūta kaut kur mūsos ir. Tas bija stāsts par mums pašiem, mūsu zemi, mūsu senčiem, par visu, kas ar mums noticis, kāpēc mēs esam tādi, kādi šobrīd esam.
Man liekas, ka tas bija emocionāls patriotisma sprādziens. Īpaši jauniešiem. Mana vecuma cilvēki vēl atceramies barikādes, karogotās krastmalas manifestācijas, bet mūsdienu jaunietim jau savu patriotisko sajūtu tā īsti nav bijis iespējams izteikt un parādīt. Un vai tā vispār ir? Vai kāds to zina? Bet “Daugavas” stadionā, man šķiet, patriotisms spēcīgi parādījās tieši no jauniešu puses. Šajos svētkos nevarēja piedalīties, ja tu neko šeit (pieliek roku pie krūtīm – red.) nejūti. Tas stāsts katram bija jāizstāsta. Un tas notika.
– Sezona pēc Dziesmu un deju svētkiem “Līgo” ir gana piepildīta – ne vien uzvedums “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda”, koncerti, bet arī dalība Nacionālā teātra izrādē “Pūt, vējiņi!” un gatavošanās šovasar gaidāmajiem Dziesmu svētkiem Toronto.
Parasti pēc Deju svētkiem nedaudz atpūšas un saka – tā ir klusa un mierīga sezona. “Līgo” tā tas nav – burtiski mēnesi pēc Deju svētkiem mums sākās mēģinājumi izrādei “Pūt, vējiņi!”. Tas arī ir ļoti īpašs notikums. Pirmkārt, tā ir iespēja nedaudz izbaudīt profesionālās skatuves garšu. Redzēt, kas notiek teātrī – tur, aiz priekškara, kā viss top. Liels paldies Elmāram Seņkovam un Monikai Pormalei par uzaicinājumu, idejisko konceptu un māksliniecisko ievirzi, kā tam visam jāveidojas. Arī man kā horeogrāfam tas bija izaicinājums veidot kustību partitūru uz kāpnēm. Izskatās, ka izrādes mūžs būs ilgāks par vienu sezonu, jo skatītāju interese ir ļoti liela. Ir izdevies ļoti jaudīgs iestudējums, par ko, protams, pašiem liels prieks. Izrādē jaunieši var gūt arī emocijas. Varbūt šobrīd kādā mirklī šķiet – atkal izrāde, bet paies gadi, un tā sajūta, kas iegūta izrādē “Pūt, vējiņi!”, noteikti nāks atpakaļ ar uzviju.
Tad sekoja deju izrāde “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda”. Šopavasar mums ir arī divi lieli, skaisti koncerti. 4. maijā Skaistkalnē dejos 200 dažādu paaudžu “Līgo” dejotāju, bet 1. jūnijā būsim Rundāles pils parkā. Pēc tam jāgatavojas Kanādas Dziesmu un deju svētkiem, kur “Līgo” ir uzaicināts ar atsevišķu koncertu.
Jāpiemin arī janvārī notikušais jaunrades deju konkurss, kur “Līgo” ieguva prēmētas vietas. Līdz ar to šī sezona nemaz nesanāca tāda, ka būtu kāds atelpas mirklis, lai sakārtotu domas. Izskatās, ka arī nākamā sezona ne ar ko neatšķirsies, jo plānā ir “Līgo” jubilejas koncerts, ko veidosim citādu – neko daudz vairāk neatklājot, varu teikt, ka tas būs ārpus Rīgas un pie dabas.
Esam vecākais Latvijas deju kolektīvs, kurš nav pārtraucis savu darbību kopš 1945. gada jūnija – nākamgad mums apritēs 75 gadi. Plāni un sapņi ir. Mēs arī sapņojam – gluži kā Ansis, bet tie sapņi ir nedaudz citādi. Ir jāsapņo un jāizvirza mērķis, uz ko tiekties, līdz ar to notiek attīstība uz priekšu, nevis apstāšanās konkrētā punktā.
Dzīve nav viegla, bet skaista
Dace Micāne-Zālīte, dejas izrādes libreta, dzejas autore un režisore
Dejas izrādē “Kal mani no jauna – Rīgas leģenda” Kārļa Skalbes darbs “Pasaka par vērdiņu” ir pārdzimis no jauna gan tēlu sistēmas ziņā, gan tajā, kā uz skatuves veidojas pirtnieka Anša dzīve.
Izrādē devu iespēju atainot Rīgu, kāda tā varēja būt burukuģu laikmetā – ar ainām Daugavmalas zivju tirgū, Rīgas parkos, cirkā. Laiku, kad leijerkastes mūzika skanēja pilsētiņas trokšņu ainavā blakus ormaņu zirgu pakavu klabēšanai pa ielu bruģi. Jūgendstila pilsētu parāda brīnišķīgās Evitas Bētas maskas, Evijas Dāboliņas kostīmi.
Latvietis, kurš aizgājis dzīvot uz Rīgu, sevī lolo domu tikt uz augšu. Rīga daudziem ir tramplīns. Arī Ansis ir pieņēmis Laimas apsolījumu – šodien man nav naudas, bet man esi tu, Rīga. Viņš ir vitalitātes un spēju piepildīts, izsalcis pēc dzīves un gatavs tvert. Uzplaukst arī mīlestība. Man bija grūti pārdzīvot visu, ko izdzīvo Ansis. Radot tēlu, tu viņu izsāpi, izraudi, kādreiz apejies ar viņu nežēlīgi. Tēls, ko radi, ir skulptūra, tikai valodā.
Lielā mērā cilvēki šodien dzīvo tāpat kā pirms simtiem gadu. Visi ejam cauri modelim, kur vienā pusē ir laime vai tiekšanās pēc tās, otrā – kāda liktenīga sakritība. Vēl ir arī garīgā vertikāle. Ansim kādā brīdī tai vairs nav laika – viņš pārāk grūti strādā, kaudamies ar nabadzību un likstām, un pazaudē pavedienu pie laimes.
Fantastisku mūziku izrādei radījuši Ilga Reizniece un Gatis Gaujenieks, manis veidoto tēlu pasauli saliekot negaidītās un tēlainās mūzikas partitūrās. Ar Gata Gaujenieka Amerikas pieredzi izrādes mūzikā ir ne tikai latviskas intonācijas, bet tās ir izvērstas mūzikla kompozīcijas ar mūzikas dramaturģiju, viņš ir arī iedziedājis Anša lomu. Ar komponistiem man šis ir jau trešais muzikāli dramatiskais skatuves kopdarbs – iepriekš tapušas izrādes “Reiz bija” un “Vēja zirgi Sauli veda”.
Stāstnieka lomā ir aktieris Mārtiņš Vilsons, caur kuru, brīžiem šķiet, runā Čaks vai Padegs, vai kāds atslēgu meistars. Caur viņu runā daudzi rīdzinieki.
Režija dejas izrādē top, ievērojot dejas partitūru. Tā var iezīmēt kādas līnijas, bet karaliene ir horeogrāfija. Esmu ļoti pagodināta par iespēju strādāt kopā ar tik izcilu cilvēku kā Jānis Purviņš. Redzot, ar kādu atdevi darbojas “Līgo” dejotāji, viņi noteikti ir pretendenti uz Dejas balvu.
Izrāde būs skatāma Jelgavas Kultūras namā, kura resursi ļaus parādīt to krāšņi.
Svarīgākais, lai pēc izrādes paliek tas apliecinājums, ka dzīve jādzīvo īsti. Tā nav viegla, bet skaista.
