Jelgavnieces Aijas (vārds mainīts) ģimene uz Vācijas dienvidiem pārcēlās pirms desmit mēnešiem. Viņas stāsts nav unikāls. Vīrs, ventilācijas sistēmu speciālists, zaudēja darbu celtniecībā, un ar Aijas algu vien ģimenes uzturēšanai naudas nepietika. «Par vīra braukšanu prom ilgi nedomājām. Grūtāk bija izlemt par visu ģimeni, jo bērniem jāiet skolā un viņus tādēļ nevar vazāt šurpu turpu. Liels uztraukums bija valodas dēļ, vai bērni spēs Vācijā mācīties.» Tagad gan lielu rūpju par to neesot – abiem bērniem skola patīkot, un atpakaļ viņi neprasās.
Vāciju Aijas ģimene izvēlējās, jo tur strādāja paziņas. Lai gan vācu valodas zināšanu pirms tam nav bijis nevienam no viņiem, citus galamērķus pat neesot apsprieduši. Vācijas pluss esot arī tas, ka tā ir tuvu. Darbs Vācijā ir gan Aijai, gan vīram. Viņi strādā celtniecībā.Bez valodas zināšanām oficiālu darbu atrast esot gandrīz neiespējami, atzīst Aija. Viņiem bijis vieglāk, jo turpat strādā draugi, kas ir vietējie. Aija ar vīru jau septiņus mēnešus apmeklē vācu valodas kursus. Pateicoties kursiem, ģimene ieguvusi arī jaunus draugus – no dažādām valstīm, kas palīdzot iepazīt jaunas kultūras. Tagad draugu esot pat vairāk nekā Latvijā. Aijas ģimene Vācijā jūtas labi, taču atzīst, ka vietējiem ārzemnieki ir kā otrās šķiras cilvēki. «Sejā skatās un smaida, bet nepatīk viņiem iebraucēji. Tas tāpēc, ka lielākā daļa imigrantu sēž uz pabalstiem, nestrādā. Viņiem liekas, ka visi tādi, bet, kad iepazīst tuvāk un redz, ka cilvēki strādā, attieksme mainās.»Vācijā ir dārga veselības apdrošināšana, turklāt tā ir obligāta. Aijas ģimenei tā izmaksā ap 500 eiro mēnesī (350 latu). Pagaidām ar veselības aprūpi saskarties esot iznācis maz. Aija pāris reižu ar meitu bijusi pie ķirurga, kurš gan neesot bijis īpaši atsaucīgs, taču viņa pieļauj, ka tā izturētos arī pret vietējiem. Lai tiktu pie speciālista, vajadzējis visai ilgi gaidīt.Uz jautājumu, vai, tur, kur dzīvo viņi, iebraucējam no Latvijas būtu viegli atrast darbu, Aija atbild noraidoši. «Viegli ir tikai pie krieviem, jo viņi meklē tieši iebraucējus, kas neko nezina un gatavi strādāt par zemu algu. Lai gan sludinājumus viņi neliek – es to zinu, pateicoties valodas kursiem.» Darba sludinājumu esot daudz, taču lielākoties tiek meklēti apkopēji vai citi šāda līmeņa darbi, kur atalgojuma bāze ir 400 eiro mēnesī. «Pašam atbraukt un bez palīdzības atrast labi apmaksātu darbu ir ļoti sarežģīti. Jābūt lielai naudai līdzi, jo birokrātijas dēļ pat dzīvokli noīrēt bez darba nevar, bet atrast darbu bez pieraksta – arī ne. Sanāk apburtais loks, tāpēc labi, ja ir kāds, pie kura pirmo laiku apmesties, kamēr visu nokārto.»Grūti bijis tikai sākumā, kad jākārto daudz formalitāšu, bet nav valodas zināšanu un «neviens neko priekšā nepateiks». «Pagaidām viss ir labāk, nekā bijām domājuši, bet tas tikai, pateicoties tam, ka te ir draugi, kas var palīdzēt. Piemēram, tagad jāmaina mašīnai reģistrācijas numuri. Pats un bez valodas… – tas ir neiespējami. Taču, ja nedomā par formalitātēm, tad ir ļoti labi.»Viņu atalgojums Vācijā esot 9 – 12 eiro (6,3 – 8,4 latu) stundā. Ja strādā abi, iespējams iekrāt. Ja tikai viens – varot normāli dzīvot, bet iekrāt nesanākšot. «Daudz ceļojam, visu ko varam atļauties stipri vairāk nekā Latvijā. Šeit galvenais ir visu darīt pareizi, likumīgi – tad visi ceļi vaļā. Ja domāsi, kā krāpties, kā nemaksāt vienu nejēdzīgu nodokli, kā noslēpt kādu ienākumu, tad labāk pat nebraukt šurp. Bet, ja viss godīgi, vācieši izturas saprotoši,» teic Aija.Vai ģimene plāno atgriezties Latvijā? «Par braukšanu atpakaļ –nezinu… Vismaz tagad netaisāmies. Bērniem jāpabeidz skola, un tad redzēs.»
