Pasūkstījušies par daudzajām skumju dienām, kad valsts karogs jāizkar sēru noformējumā, dažas reizes gadā varam uzgavilēt – ir svētki. Vai, darba cilvēka valodā runājot, – brīvdienas. Turklāt ne divas vien, kā parastajās sestdienās un svētdienās, bet vesels «četrdiennieks», kā nule aizvadītajās Lieldienās.
Patiesību sakot, Lieldienas no tām ir tikai divas, Kluso Sestdienu un vēl jo vairāk Lielo Ciešanu piektdienu par svētkiem nu nekādi nenosauksi. Pestītāja nāves diena taču, ko pienāktos pavadīt klusās pārdomās, lai, pieminot to, kurš izpirka visu mūsu grēkus, katrs pats attīrītos – no naida, nepiedošanas, rūgtuma. Lai to darītu, nemaz nav jābūt reliģiozam cilvēkam. Ticīgam gan. Bet būsim godīgi – katrs no mums taču kaut kam tic, lai kā arī negribētu to afišēt.
Jau astoto gadu Rīgā (nu jau arī Jelgavā un vienā otrā citā Latvijas pilsētā) Lielajā Piektdienā tiek rīkots ekumeniskais Krusta ceļš. Skaisti un iespaidīgi, ja līst lietus, kā pirms gada. Bet, ja spīd saulīte kā šogad, tad Krusta gājēju sakrālie dziedājumi jūtami disonē ar daudzo Vecrīgas krodziņu āra galdiņu nebūt ne gavēni veicinošajiem ritmiem. Patiesību sakot, abas puses viena pret otru izturējās ļoti toleranti.
Izrādās, tik daudz kas mums vēl jāmācās. Pat Lieldienas cienīgi nosvinēt. Jo kas tad mums mācījis pareizi ciest? Vai rīkot pilsētas čempionāta finālspēles basketbolā šādā piektdienā ir piedienīgi vai nav? Zinu, ka nelielas šaubas Sporta servisa centra darbiniekiem radās. Tomēr uzvarēja veselais saprāts, jo ne jau visi ies krustu nest, ja nejūt pēc tā iekšēju prasību, nevis vajadzību izrādīties.
Jā, kas nekaitēja laikos, kad kārtīgas Sieviešu dienas vai Oktobra svētku svinības sākās jau iepriekšējā vakarā darbavietā un turpinājās ar pamatīgu «trīs, četru vai vēl garāku dieninieku» (turklāt iztiekot bez «spaisa», ko tad vēl nemaz nepazina).
Uzmanību: tuvojas maija «četrdiennieks». Cik pareizi un patriotiski svinēsim? ◆
