Daudz nebūšanu un pārpratumu Latvijas valstij rada tās lielais nepilsoņu skaits. Taču, kā izrādās, Latvija nebūt nav rekordiste šai ziņā, kā dažam labpatiktos domāt.
Daudz nebūšanu un pārpratumu Latvijas valstij rada tās lielais nepilsoņu skaits. Taču, kā izrādās, Latvija nebūt nav rekordiste šai ziņā, kā dažam labpatiktos domāt. Gluži līdzīga Latvijai ir nelielā arābu valsts Katara, kas atrodas Persijas līča krastā. Tās teritorija kopā ar visām salām aizņem tikai 11437 kvadrātkilometrus (apmēram 1/6 Latvijas), tajā mīt 600000 katariešu.
XIII XIV gadsimtā Kataras pussalas klejojošās ciltis bijušas Bahreinas emīra varā, pēc tam kopā ar visu emīru portugāļu rokās, tad Turcijas pārvaldīšanā, XIX gadsimta otrajā pusē Katarā ienākuši angļu kolonizatori, pēc tam atkal turki. Bet no 1916. līdz 1971. gadam še bijis Lielbritānijas protektorāts.
Neatkarība deklarēta 1971. gada 3. septembrī.
Valsti pārvalda emīrs, diplomātiskās attiecības ar Latviju nodibinātas 1996. gada 10. decembrī. Kataras valsts intereses Latvijā pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, kura rezidence atrodas Maskavā.
Kataras galvenie eksporta partneri ir Japāna, Koreja, Apvienotie Arābu Emirāti. Savukārt importa līderi ir Japāna, ASV, Lielbritānija. Katara ir naftas un deggāzes ieguvēja valsts. Naftu šeit atrada trīsdesmitajos, deggāzi astoņdesmitajos gados. Nafta un deggāze veido 75 procentus no valsts kopējā eksporta. Līdz ar to valsts sasniegusi Rietumeiropas attīstītāko valstu ekonomisko un sociālo līmeni.
No visiem 600000 iedzīvotāju Kataras pavalstnieki ir tikai ceturtā daļa. Pārējie ir dažādi viesstrādnieki gāzes un naftas atradnēs. Viņi nāk no arābu valstīm Ēģiptes, Sudānas, Jordānijas, ap 80000 no Indijas. Ir arī pakistānieši, bengāļi u.c. Inženiertehniskais personāls ir ASV, Japānas un Eiropas valstu speciālisti.
Valsts valoda ir arābu, un to pārvalda visi viesstrādnieki. Plaši tiek lietota arī angļu valoda.
Katarā pilsonību var saņemt tikai tie, kas paši vai kuru senči valstī dzīvojuši līdz 1930. gadam. Naturalizācijas ceļā par pavalstnieku kļūt nav iespējams. Pilsonību gan piešķir par īpašiem nopelniem. Par savām žiglajām kājām to ieguvis Mohameds Suleimans, un 1992. gadā Barselonā viņš izcīnījis savai valstij pirmo olimpisko medaļu tās sporta vēsturē bronzu 1500 m skrējienā. Līdzīgā ceļā pie pilsonības tikusi puse Kataras futbola izlases (gluži kā mūsu hokejisti). Vēl pavalstniecību nopelnījuši varāki eiropieši inženieri un viens no ASV ieceļojis latvietis.
Puse skolēnu Katarā ir meitenes, un viņas mācās atsevišķās skolās. Sporta sacensībās valstī viņas nepiedalās, taču pērnruden Irānā islama valstu vieglatlētikas čempionātā slēgtā manēžā (lai slēptos no vīriešu acīm) uzrādīja rezultātus, par kādiem nekautrētos arī mūsu jaunkundzes.
Kataras parlamenta spīkeris intervijā laikrakstam «Latvijas Vēstnesis» atzinis, ka starp abām valstīm varētu attīstīties ekonomiskie sakari. Interesanti tikai, ko mēs varētu piedāvāt? Varbūt tradicionālos māla traukus, koka izstrādājumus, audumus. Varbūt arī «Laimas» šokolādi un dzintara rotaslietas. Bet pie viņiem, iespējams, darbs atrastos kādam mūsu kvalificētam trenerim. Kādreizējo PSRS sporta treneru slava tur ir diezgan laba. Katrā ziņā sporta bāzes tur ir augsti attīstītas.
