Zelta pāris Ieva un Valdis Zariņi satikās kā pusaudži Emīla Dārziņa mūzikas skolā.
Pēc pusgadsimta kopdzīves klasiskajā mūzikā uz skatuvēm Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Sanfrancisko, Stokholmā, Bergenā un daudzos citos mākslas centros savas vecumdienas Valgundes pagasta Meža Stūru mājās vada zelta pāris Valdis un Ieva Zariņi. Vijolnieks un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars, kurš tagad rūpīgi saimnieko Meža Stūros. Pianiste, koncertmeistare un komponiste, kuras dārzā sniega segu gaida rozes, bet istabā vēl joprojām skan klavieres un top mūzika…
Sabiedrība sāk novērtēt klasiku
Liepājas «Lielais dzintars», «Gors» Rēzeknē, jaunā Cēsu koncertzāle, restaurētās Dzintaru koncertzāles Mazā jeb slēgtā zāle… Mūsdienās ievērojami vairāk nekā agrāk Latvijā cilvēki pievēršas klasiskajai mūzikai. Kaut arī koncertu afišās jau vairāk nekā piecpadsmit gadu nav atrodams Valda un Ievas Zariņu vārds, viņu ierakstītie skaņdarbi vēl joprojām ir Latvijas Radio «Klasika» repertuārā. Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga stāsta, ka no 1962. līdz 1999. gadam ieskaņoti 260 vijolnieka Valda Zariņa izpildītie skaņdarbi. Pirmais – Latvijas pirmās brīvvalsts laika komponista Jāņa Reinholda «Šūpuļdziesma», bet viens no beidzamajiem – Pētera Čaikovska Koncerts vijolei ar orķestri. To Valdis Zariņš izpilda kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. No šiem 260 ierakstiem 110 ir kopā ar dzīvesdraugu un pianisti Ievu, kurai atsevišķi ierakstīti 20 skaņdarbi, tostarp arī pašas komponētie.
«Mēs esam ļoti dažādi cilvēki, un tomēr jau rit 51. gads, kā esam kopā,» par savu ģimeni stāsta Ieva Zariņa. Viņas vīrs Valdis Zariņš pasmaidot piebilst, ka šis ir 51. gads, skaitot tikai laulībā pavadīto laiku. Patiesībā viņš mūža draugā ieskatījies vēl agrāk – trīspadsmit gadu vecumā, kad abi mācījās Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kas vēl joprojām aicina talantīgus jaunos mūziķus no visas Latvijas. Valdim Zariņam no tēva, savulaik Emburgas pasta priekšnieka Vilhelma Berga, mantotais uzvārds bija Bergs, taču 1964. gadā, apprecoties ar Ievu, viņš pārgāja sievas uzvārdā.
Vienmēr kopā ar bērniem
Divdesmit piecus gadus Valdis Zariņš bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars. Koncertmeistars arī Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī. Padomju gados viņam piešķīra Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu un prestižo Valsts prēmiju. Zīmīgi, ka šīs padomju gadu atzinības virsotnes Valdis Zariņš sasniedza, nebūdams ne komjaunatnē, ne arī kompartijā, kas tolaik bija diezgan svarīgs priekšnosacījums karjerai jebkurā jomā.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Valdim Zariņam divas reizes ir piešķirta Lielā mūzikas balva, bet 2007. gadā – arī Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu savu mākslinieka mūžu viņš koncertējis arī kopā ar dzīvesdraugu Ievu. Pirmo reizi abi kopā uz skatuves kāpa 1959. gadā. Vēlāk ar koncertiem tika izceļota Padomju Savienība līdz Sahalīnas salai Tālajos Austrumos, Arhangeļskai ziemeļos un Vidusāzijas valstīm dienvidos. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas pāris koncertēja ASV, Kanādā, Zviedrijā, Vācijā. Vairākus gadus Valdis Zariņš bija koncertmeistars Bergenas simfoniskajā orķestrī Norvēģijā. Paralēli dzīvei skatuves mākslā viņš no 1968. līdz 2008. gadam bija arī pedagogs Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmijā).
Kaut arī Ieva Zariņa konservatoriju pabeidza ar izcilību un varēja būt māksliniece, viņa sevi galvenokārt veltīja pedagoga darbam. To bija iespējams apvienot ar rūpēm par bērniem. «Auklītes mums nekad nav bijis. Arī bērnudārzā bērnus neesam laiduši nevienu dienu. Savu darbu izkārtojām tā, lai vienmēr kāds varam būt ar viņiem kopā. Reiz pat ņēmām līdzi uz koncertiem Krievijā,» stāsta Ieva Zariņa. Gan dēls Juris, kas patstāvīgi sāka lasīt grāmatas trīsarpus gadu vecumā, gan meita Ilze, kas no četriem gadiem sāka spēlēt vijoli, izvēlējās mūziķa ceļu. Jurim, kurš līdzīgi mātei ar izcilību kā pianists pabeidza Mūzikas akadēmijā maģistrantūru, tagad ir liela ģimene, un viņš ar mūziku vairs nenodarbojas. Strādā citā jomās, kur var nopelnīt vairāk. Meita Ilze iet tēva pēdās, viņa ir vijolniece un koncertmeistare Liepājas Simfoniskajā orķestrī. 2011. gadā Ilzei Zariņai tika piešķirta Lielā mūzikas balva tieši kā koncertmeistarei. Vecāki ļoti dzīvo līdzi meitas mākslinieces gaitām. Mūzikas pasaule visu ģimeni dziļi vieno.
Konservatorijā studē arī kompozīciju
1973. gadā Ieva Zariņa konservatorijā pabeidza studijas kompozīcijā. Viņa mācījās pie komponistiem Lūcijas Garūtas un Ādolfa Skultes. Pati ir komponējusi solo un kora dziesmas, skaņdarbus vijolei, klarnetei, klavierēm un simfoniskajam orķestrim, kā arī bērnu dziesmas. Ievas Zariņas kompozīcijas atzinīgi vērtētas koncertos ārzemēs. Dzīvojot Meža Stūros, Ieva Zariņa arī turpina komponēt un plāno apkopot agrāko gadu kompozīcijas.
Runājot par iedvesmas avotu, viņa stāsta, ka tā ir Latvijas daba un arī pati Latvija. Tostarp šonedēļ ar baltu sniedziņu klātais Lielupes karstu līdzenums, kas, tālumā raugoties, aiziet debesīs. Arī piecdesmitajos gados, padomju apspiestības laikā, viņas vecāku dzīvoklī, Ievai spēlējot klavieru pavadījumu, 18. novembra vakarā dziedāta Arvīda Žilinska patriotiskā dziesma ar Edvarta Virzas vārdiem «Karogs», kas stāsta par sarkanbaltsarkano karogu, kam brīva ir jādara tauta. Vecākiem Tamārai un Voldemāram Zariņiem bijušas ļoti skaistas balsis, abi dziedājuši arī koros, un dzīvoklī svētkos viesojušies koristi skandējuši tā, ka to atceras vēl tagad.
Meža Stūros tiek glabāti arī Ievas Zariņas mātes vecāku portreti. Vectēvs Juris Augusts Veitbergs un vecāmāte Afanasija Elizabete Veitberga cēlušies no Glūdas pagasta Lielkreiļu mājām. Vectēvam bija lieliska bibliotēka, viņš vadīja Bramberģes Sadraudzīgās dziedāšanas biedrības kori «Līgo». Vectēvs tik ļoti dzīvojis mūzikā, ka reiz, pat vadot zirgu pļaujmašīnu, tā aizdomājies, ka sācis diriģēt. Viņš ir apkopojis Latvijas koru vēsturi. Savukārt vecāmāte turpat Bramberģē vadīja teātri. Ieva atceras, ka kādā oktobra dienā, kad mitrajā un vēsajā gaisā tālu var dzirdēt, viņa saklausījusi, kā vecāmāte, griežot lakstus uz lauka kaudzē samestajām cukurbietēm, runājusi Aspazijas dzeju «Ir zvaigznei priekš tevis mācība…» Meža Stūros glabājas savulaik Bramberģē vecāsmātes iestudēto teātra izrāžu afišas. Bēgot no komunistu represijām, Ievas Zariņas vecvecāki bija spiesti pamest Lielkreiļus un pārcelties uz Rīgu. Piecdesmitajos gados viņu dzīvoklī bieži apgrozījās klasesbiedrs Valdis, kuram arī bija tuvs šīs mājas gars.
Ieva Zariņa piebilst, ka viņas profesionālajā izaugsmē liela nozīme bijusi Emīla Dārziņa skolas pasniedzējam, pianistam Igoram Kalniņam, kurš bija Latvijas armijas ģenerāļa un kara ministra Eduarda Kalniņa dēls.
Saistībā ar tēva Voldemāra Zariņa dzimtajām Meža Stūru mājām, kas atrodas blakus Puču kapiem, mūziķu ģimene no Ievas vecākiem pārņēma rūpes par Jelgavas Latviešu biedrības dibinātāja un arī savulaik Kalnciema pagasta vecākā Jāņa Neimaņa kapu. Izcilais tautas darbinieks dzimtajā zemē tika guldīts 1889. gadā – deviņus gadus pēc biedrības dibināšanas. Mūsdienās šo piemiņas vietu tur godā arī 1990. gadā atjaunotā Jelgavas Latviešu biedrība. Ne reizi vien pie Jāņa Neimaņa kapa Zariņi satikuši Modri Ziemeli, kam ir lieli nopelni šīs biedrības vēstures apzināšanā un kopšanā. ◆
