Īrija sagaidīja ar izdegušu zāli, nokaltušiem krūmiem un kokiem. Aitas vairs neganījās zaļā, bet dzeltenā zālē. Jāatzīstas, ka tradicionālās, Īrijai ierastās fotogrāfijas, kur zaļā zālē ganās aitas, man nemaz nav. Tādu iegūt nav viegli, jo uz ātrgaitas automaģistrālēm jeb “motorway” apstāties nedrīkst. Savukārt Īrijas lauku ceļi ir šauri un līkumoti, malās bieži vien ir krūmu stādījumi, kas padara tos nepārskatāmus. Lai gan visur uz brauktuves rakstīts, ka jābrauc lēni, neviens to īpaši neievēro. Un vēl ieteicams pārliecināties, vai priekšā esošais autovadītājs tiešām veiks to manevru, par kuru ir darījis zināmu, ieslēdzot pagrieziena rādītāju.
30 grādu karstums Īriju šogad pārsteidzis jau jūnijā un lietus nav lijis sen. Vietējie atceras, ka tāda svelme bijusi pirms gadiem četrdesmit. Parasti vasaras Īrijā ir vēsas un lietainas. Jūlija vidus mūs sagaidīja ne vairs ar 30, bet 23–24 grādu karstumu gan. Pirmoreiz ar “Ryanair” no Rīgas uz Dublinu lidoju nevis, kā ierasts, vēlu vakarā, bet gan ar dienas reisu pulksten 12.55, kas tagad ir piektdienās, tāpēc varēju dienasgaismā apskatīt Dublinas lidostu, kas ir daudzkārt lielāka nekā Rīgas.
Ģimenēm draudzīga valsts
Braucot pa automaģistrāli, sajūta kā atgriežoties mājās, jo zināju, ka drīz satikšu savējos. Īrijā jau vairāk nekā 10 gadu dzīvo puse manas ģimenes. Braucu satikt savu mazdēlu, kurš dzimis Dublinā.
Vecākā dēla ģimene pirms pusgada iegādājusies īpašumu Kildēras apgabala (county) Monasterevinas pilsētā, kas atrodas 63 kilometru attālumā no Dublinas. Tā ir viena no tradicionālajām rindu mājām, taču bez kopējas sienas ar kaimiņiem, ar nelielu iekšpagalmu, priekšdārziņu un kopējo iebrauktuvi – pagalmu, kurā no agra rīta līdz vēlam vakaram spēlējas (redzēju uzzīmētas klasītes), ar skrejriteņiem un velosipēdiem pārvietojas dažādu tautību un ādas krāsas bērni.
Kādu vakaru pa mūsu mājas atvērto logu mana jaunākā meita dzirdēja, ka viens no bērniem runā latviešu valodā. “Paej malā!” tas uzsaucis kādam rotaļu biedram. Jauktās ģimenes un multikulturāla sabiedrība – tā ir Īrijas realitāte. Īrija ir ģimenēm un bērniem draudzīga valsts – visur iespējams doties un iekļūt ar bērnu ratiem. Vecāki ar mazuļiem saņems komplimentus gan lielveikalā, gan vienkārši no garāmgājējiem.
Tā nu sēdējām un ģimenes lokā plānojām, kurp doties un ko redzēt. Vairāki ievērojamākie Īrijas apskates objekti iepazīti jau iepriekšējā viesošanās reizē, un jāņem vērā arī zīdaiņa spēja izturēt braucienu.
Emo pils parkā
Vispirms nolēmām doties uz tuvāko apskates objektu – Emo Court. 18. gadsimta pili ar 35 hektāru lielu parku – īru tradicionālo apstādījumu paraugu. Jāpiebilst, ka tā ir viena no retajām Īrijas pilīm, kuru, ja vien neizvēlaties staigāt pa pils telpām gida pavadībā, var apskatīt bez maksas. Uzraksts vēstīja, ka pilī var aplūkot senlietas un fotogrāfiju izstādi.
Diemžēl, kamēr izstaigājām plašo parku ar ezeriem, pīlēm un gulbjiem, skulptūrām, meža takām un kokiem no visas pasaules, pilī bija iestājies pusdienas laiks. Pārāk neskumām, jo bijām labi izstaigājušies ar bērna ratiem un ģimenes mīluli – Vācijas garspalvaino aitu suni Samiju pavadā. Turklāt gandrīz vai katrs pretimnācējs mūs sveicināja un novēlēja jauku dienu. Mēs viņam tāpat. Vienkārši tā te, Īrijā, ir pieņemts.
Viklovas kalni un Īrijas jūra
Tā kā jaunākā meita vēlējās redzēt kalnus, kādu rītu devāmies uz Viklovas apgabalu (Wicklow) – vienu no skaistākajām Īrijas vietām. Apskati sākām ar Glendalohu (Glendalough), kas ir vispopulārākā Viklovas kalnu nacionālā parka daļa. Tajā atrodas deviņas dažādas grūtības pakāpju dabas takas, ūdenskritumi un arī divi lieli kalnu ezeri, kurus atdala upe (Poulanass).
Takas ir viegli pieveicamas arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Viena no tām ved arī cauri purvam (līdzīgi kā pie mums Ķemeros). Parku iecienījuši gan paši īri, kuri regulāri šurp brauc atpūsties ar ģimenēm, līdzi ņemot arī suņus, gan tūristi no visas pasaules. Te ir gan “spoku” meži ar sausiem, kailiem, ķeburainiem, izlocītiem kokiem, kas ir šausmu filmu cienīgi, un nelieli ūdenskritumi.
Šeit atrodas arī Mūku pilsēta (Monastic city). Vēsture stāsta, ka pilsētu dibinājis Sv.Patriks pirms 14 gadsimtiem, kad ieleja bijusi Īrijas Zelta laikmeta daļa. Ir apskatāmas klostera un ciemata drupas un atsevišķi stāvošs tornis, kas savulaik celts, lai aizsargātu svētās relikvijas laikā, kad Īriju iekaroja vikingi. Ieeja tornī ir vairāku metru augstumā no zemes, lai ienaidniekiem nebūtu tik viegli tajā iekļūt. Turpat atrodas seni kapi ar ķeltu krustiem.
Viklovas kalni – tās ir arī sajūtas. Dzestrums, svaigais kalnu gaiss, bet, uzbraucot pašā augšā līdz virsotnēm, jūtams pat spiediens ausīs, līdzīgi kā nolaižoties lidmašīnai, lai gan Īrijas kalni nav augsti – nepārsniedz 1000 metru virs jūras līmeņa. Atceros, ka Slovākijā, esot aptuveni 2000 metru augstumā, neko tādu nejutu.
Īrijas kalnu ceļi ir šauri, līkumoti, pilni negaidītu pagriezienu, bieži vien arī slikti pārredzami. Šoreiz gan līdz kalnu virsotnēm neuzbraucām, piestājām vien pāris vietās, lai fotografētu, pavērotu skaistās ainavas, nedaudz palēkātu pa akmeņiem un aizietu līdz ūdenskritumam.
Nobraucot lejā no kalniem, turpat Viklovā apmeklējām Īrijas jūras Britas līča (Brittas Bey) smilšu pludmali. Lai iekļūtu pludmales autostāvvietā, samaksājām četrus eiro, arī Glendalohas parkā par stāvvietu jāmaksā. Īrijā jāmaksā gandrīz par visu un visur. Arī braucot pa “motorway” kādā ceļa posmā noteikti būs jāmaksā. Parasti tie ir 1,90 eiro. Toties ceļi Īrijā ir ideāli – nevienas bedres, neviena neasfaltēta lauku ceļa.
Pludmale pārsteidza ar stāvām, papardēm apaugušām kāpām, uz kurām slejas arī palmas. Tās Īrijā ir ierasta lieta – palmas aug gandrīz pie katras mājas. Īrijas jūra mazdēlu pārsteidza ar savu šņākoņu, bet mūs – ar zaļgano krāsu un lielajiem gliemežvākiem. Krastā plunčājās bērni, bet varēja redzēt, ka jūra uzreiz strauji kļūst dziļa. Man Īrijas jūra likās tāda… draudīga. Katrā ziņā nospriedām, ka mūsu Baltijas jūra ir skaistāka.
Zaļās takas (Blessington Greenway) bez kalniem un kāpnēm, kas ved gar Blesingtona ezera krastiem, cauri mežiem un laukiem, ir vēl viens no Viklovas apskates objektiem. Peldēties nedrīkst (to nedrīkst nevienā no man zināmajiem Īrijas ezeriem, upēm vai kanāliem), ugunskuru vai grilu kurināt aizliegts, arī piknikus rīkot nevar, nemaz nerunājot par telts uzcelšanu. Ko drīkst? Pastaigāties, iznomāt vairāku veidu laivas, lai pavizinātos pa ezeru, pusdienot saldējuma bārā vai noīrēt māju brīvdienu ciematiņā.
Belfāsta – viss ap un par “Titāniku”
Lai nokļūtu Belfāstā, jārēķinās ar vismaz trīs stundu braucienu pa automaģistrāli. Par to, ka iebrauksim Lielbritānijas teritorijā, liecināja vien uzraksts ceļa malā “Welcome to the North Ireland!” (Laipni lūdzam Ziemeļīrijā! Vārds “North” gan ir nokasīts, izdzēsts un vēl pārsvītrots, bet tā vietā augšā uzrakstīts “one”. Tātad: “Welcome to the one Ireland!” (Laipni lūdzam vienā Īrijā!) Uz ceļa zīmēm uzraksti vairs nav īru un angļu, bet tikai angļu valodā. Tāpat kāda zīme vēsta, ka ātrums tiek mērīts jūdzēs, nevis kilometros stundā. Šur tur plīvo Lielbritānijas karogi. Reklāmās cenas norādītas mārciņās.
“Titānika” muzejs atrodas Belfāstas ostas rajonā. Paveras skaists skats – aizmugurē kalni, osta, kuģi, bet pats muzejs ir mūsdienīga sešstāvu ēka, kas izskatās pēc četru kuģu priekšgaliem. “Titāniks” – tas nav tikai muzejs, tas ir vesels kvartāls, kurā atrodas arī “Titanic” filmu studija, kurā tiek filmētas “Troņu spēles”.
Šis ir pasaulē lielākais „Titānikam” veltītais muzejs. Modernās ēkas celtniecība izmaksājusi vairāk nekā 100 miljonu eiro, un lielākā daļa naudas nākusi no valsts kases. Belfāsta kā muzeja atrašanās vieta izvēlēta tāpēc, ka tieši tur, kuģu būvētavā “Harland & Wolff”, “Titāniks” tika uzbūvēts.
Pirmā muzeja ekspozīcija veltīta Belfāstai kā tā laika rūpnieciskajam centram. 20. gadsimta sākumā Belfāsta tika dēvēta par pasaules linu galvaspilsētu. Pārējās interaktīvās ekspozīcijas veltītas lainerim “Titāniks” – sākot no tā rasēšanas, būvēšanas līdz nolaišanai ūdenī, liktenīgajam ceļojumam, nogrimšanai un pasaules reakcijai uz to. “Titānika” inženieri izdomāja kādu tam laikam jaunu, neredzētu skrūvi, bet žurnālisti no tā izpūta preses pīli, pavēstot, ka “Titāniks” ir nenogremdējams, lai gan neviens no inženieriem to neapgalvoja,“ stāsta muzeja gids.
Ekspozīcijās parādīts kuģa aprīkojums, kajīšu, restorānu un mašīntelpu iekārtojums, kā arī kuģa bojāejas gaita. Vienā no telpām izvietota tikai telegrāfistu sarakste – citu kuģu operatori “Titāniku” vairākkārt brīdinājuši par tuvumā esošajiem aisbergiem. bet pārgurušais “Titānika” operators Džeks Filips atbildējis: “Shut up, shut up, I am busy.” (Aizveries, aizveries, es esmu aizņemts.)
Programmā iekļauts arī dažu minūšu brauciens ar mazu gaisa tramvaju. Atrodoties četru piecu stāvu augstumā, tiek dota iespēja iejusties Belfāstas kuģu būvētavas gaisotnē, “izbaudīt” strādnieku āmuru klaudzoņas troksni, dzenot nokaitētas kniedes kuģa korpusa metāla plāksnēs. Kad situši kniedes, skanējusi visa Belfāsta, bet daži strādnieki no šī trokšņa kļuvuši kurli. Kuģu būvētavu strādnieku dzīve tolaik bija skarba – verga darbs ar vienas nedēļas atvaļinājumu vasarā un divām brīvdienām Ziemassvētkos.
Ekskursijas nobeigumā kinozālē tiek demonstrēts virtuāls zemūdens ceļojums, kas ved uz “Titānika” vraku. Tālāk vestibilā uz lielā ekrāna redzams videoklips, kur Selīna Diona dzied slaveno filmas “Titāniks” dziesmu “My Heart Will Go On”.
No ekspozīcijas apskates nonāksiet tieši suvenīru veikaliņā, bet mēs nolēmām doties uz muzeja bistro paēst pusdienas. Nogaršojām īru tradicionālo ēdienu – brūno mērci (uz letes gan bija rakstīts “Beef Ragu” (liellopa ragū)), kartupeļu biezputru ar lociņiem un sautētus burkānus. Mērcei klāt bija arī šampinjoni, šķiet, marinēti. Garšīgi. Īri, tāpat kā latvieši, ir lieli kartupeļu ēdāji. Laiki gan mainās, un tagad tur cieņā ātrās uzkodas.
Jārēķinās, ka muzeja apskatei nepieciešamas divas trīs stundas. Tikpat daudz laika jāvelta arī atpakaļceļam līdz Dublinas pievārtei. Ja Ziemeļīrijā gribas apskatīt ko vairāk, piemēram, slaveno bazalta kolonnu zemesragu Milža dambi (Giant’s Causeway), jāmeklē naktsmājas viesnīcā, jo no Belfāstas līdz šim apskates objektam jābrauc divas stundas.
“Tullamore Dew” viskija muzejā
Nākamajā rītā dodamies uz Tullamores pilsētu, lai uzzinātu ko vairāk par pasaulē otras lielākās īru viskija preču zīmes tapšanu. Sākumā navigācija mūs aizved uz jauno, 2014. gadā atklāto “Tullamore Destillery”, kas atrodas ārpus pilsētas. Rūpnīcu uzcēla, jo 2010. gadā zīmolu iegādājās “William Grant & Sons”. Pēc 60 gadu prombūtnes viskija ražošana atkal atgriezās Tullamorē.
Vecā rūpnīca, kur viskiju izgatavoja no 1829. gada līdz 1954. gadam, atrodas pilsētiņas centrā. Tajā ir saglabājušies oriģinālie logi, grīda, ražošanas iekārtas. 2012. gadā atjaunotajās muitas noliktavās iekārtots apmeklētāju centrs, kur tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, atrodas veikaliņš un bārs. Viskija nosaukums “Tullamore Dew” ir atvasināts no sākotnējās ražotnes vadītāja un vēlāk īpašnieka Daniela E. Viljamsa (Daniel E. Williams (DEW)) iniciāļiem.
Kā stāsta gide, “Tullamore Dew” viskijs ir trīs reizes destilēts un tā izgatavošanā tiek izmantotas tikai trīs dabīgas sastāvdaļas – graudi, ūdens un raugs. “Būtībā viskijs – tas ir destilēts alus,“ turpina nēģeru meitene.
“Tullamore Dew” izgatavošanā tiek izmantoti trīs dažāda veida graudi – viskija miežu šķirnes, diedzēti mieži un kvieši vai kukurūza, kā arī trīs dažāda veida viskija nogatavināšanas mucas – tradicionālās, eksburbona un eksšerija. Tāpat “Tullamore Dew” tiek trīs reizes sajaukti kopā triju veidu īru viskiji.
Ozolkoka mucas viskija nogatavināšanai 90 procentos gadījumu tiek iepirktas ASV, un vienas lielās mucas cena ir 1200 eiro. Tās izgatavotas no baltā vai sarkanā ozola, un ir pat labi, ja mucās iepriekš turēts kāds cits dzēriens – tas piedod viskijam īpašu garšu. Katrs apmeklētājs pats arī varēja lielos traukos pasmaržot, kādi aromāti piemīt “Tullamore” viskijam – zaļo ābolu, apelsīnu, kanēļa, citronzāles un vaniļas. Noslēgumā sekoja trīs dažādu viskija šķirņu degustācija. Interesanti, ka lielākie viskija dzērāji dzīvojot par vīna zemi uzskatītajā Francijā.
Kildares japāņu dārzi un zirgi
Tie ir vieni no pasaulē pazīstamākajiem un Eiropā skaistākajiem japāņu dārziem, kurus no 1906. līdz 1910. gadam izveidojis pulkvedis Viljams Hols Volkers (William Hall Walker). Dārzu dizaina autors ir Japānas ainavu dārznieks Tassa Eida, kuram palīdzējuši fermu strādnieki. Japāņu dārzi izstāsta stāstu par cilvēka dzīvi – tur ir Aizmiršanas vārti, Ignorances tunelis, Mācību kalns, Laulību tilts, Sēru kalns un citi, pavisam 15 objekti. Dārzu veidotāji ikvienam iesaka meditācijai veltīt vismaz 20 minūtes dienā.
Turpat apskatāmi arī Svētās Fiāras dārzi (St. Fiachra’s Garden) – tradicionālie Īrijas dārzi –, kā arī muzeja ekspozīcija par Īrijas tīršķirnes zirgu audzēšanas un sacīkšu vēsturi, jo Kildēras apgabals ir Īrijas tīršķirnes zirgu audzēšanas industrijas “pukstošā sirds”.
Muzejā izvietots arī slavenākā īru tīršķirnes sacīkšu zirga Arkle skelets. Turpat atrodas staļļi, kuros mīt citi veiksmīgi sacīkšu zirgi, kuriem iespējams brīvi iet klāt un tos paglaudīt. Uz katra zirga steliņģa uzrakstīts, kādas balvas tas ieguvis un cik tūkstošus vai miljonus nopelnījis savam saimniekam. Tālāk aplokos ir “paijājamie” zirgi – prieks bērniem un pieaugušajiem.
Kildēra visā Īrijā ir pazīstama arī ar pasaules slavenāko zīmolu outletu ciematu (Kildare Village), kur katrā no mājiņām atrodas kāda slavena zīmola veikals un katru gadu tiek atvērti arvien jauni veikali. Abas ar jaunāko meitu nolēmām tikai paskatīties, taču atgriezāmies ar “Puma” džemperīti par 16,50 eiro un “Guess” krekliņu par 11 eiro. Nu kā lai divas sievietes nekrīt kārdinājumā “Guess” veikalā parakņāties pa galdu, kur visas preces ir, sākot no 10 eiro, bet džinsi nopērkami par 20 eiro?
