«Zemgales Ziņu» 1. novembra numurā rakstījām par Ritu, kas nomira 29 gadu vecumā.
«Zemgales Ziņu» 1. novembra numurā rakstījām par Ritu, kas nomira 29 gadu vecumā. Viņas četri mazākie bērni – Aivars, Jānis, Santa un Aleksandrs – tobrīd nonāca Jelgavas bērnunamā patversmē. Vecākās meitiņas Mārītes audzināšanu turpina Ritas vecmāmiņa Erna un vectēvs Eduards. Tagad Ritas mazo bērnu dzīve ir krasi mainījusies, jo viņi nokļuvuši «SOS Kinderdorf International» Bērnu ciematā Īslīcē. Viņiem ir sava SOS mamma Nellija, savas mājas, darbi un pienākumi, kādi ir katram viņu vecumā. Aivars mācās 3. klasē, Jānis sācis mācības ciemata skolas 1. klasē, bet Santa un Aleksandrs iet uz ciemata bērnudārzu.
19. novembrī Jelgavas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Īrisa Turčinska bija sagādājusi iespēju bērnu vecvecākiem Ernai un Eduardam apciemot savus mazmazbērnus, jo «SOS Kinderdorf International» bērnu ciemats cenšas uzturēt sakarus ar radiniekiem. Vecajiem cilvēkiem tas bija liela pārdzīvojuma brīdis. Viņiem gluži kā akmens nokrita no sirds, redzot, ka mazmeitas bērni atrodas drošībā un viņiem netrūkst ne mīlestības, ne uzmanības.
Tagadējā mamma Nellija par bērniem neko daudz vēl nevarēja pateikt, jo kopā viņi nodzīvojuši pavisam neilgu laiku. Bērni kā jau bērni – esot gan strīdi, gan salabšana. Mazo brāli gan visi ļoti mīlot un cits citu uzmanot, lai Aleksandram nenodarītu pāri.
Nellijas dzimtā puse ir Latgale, par šādu ciematu un darba iespēju tajā uzzinājusi no vietējās avīzītes. Tad arī nolēmusi savu dzīvi mainīt un no agronoma kļūt par «mammu». Nellijai ir 34 gadi, savu ģimeni liktenis viņai nav lēmis, tāpēc sirdī krāto mīlestību viņa ir nolēmusi dāvāt tiem bērniem, kuriem īstie vecāki to nav varējuši vai gribējuši dot. Konkurss uz šo darbu bijis ļoti liels. Uz septiņām vietām pieteikušās 130 pretendentes. Nellija atzinās, ka būt par mammu nebūt neesot viegli, jo jātiek galā ar visiem mājas darbiem un jānodarbojas arī ar bērniem.
Īslīces bērnu ciematā dzīvo vēl viena jelgavniece Anniņa. Drīz tiks atvesta arī viņas māsiņa Sandra, par kuras esamību viņa neko nezina.
Bērnu ciemata direktors Juris Valmiers stāsta, ka pašlaik ciematā esot 18 bērnu, bet paredzēts uzņemt 60, jo katrā no desmit dzīvojamām mājiņām dzīvos seši bērni ar savu mammu, kurai vēl palīdzēs tante. Dzīve katrā ciemata mājiņā rit kā jebkurā ģimenē. Varbūt vienīgi sadzīves apstākļi ir labāki, nekā vidēji Latvijas ģimenēs pašlaik mēdz būt. Juris Valmiers uzskata, ka automātiskā veļasmašīna un citas lietas būs ikdiena tad, kad šie bērni izaugs.
Ciematā katrai mammai pašai jākārto komunālie maksājumi, jāgādā par drēbēm, apaviem un pārtiku. Katru nedēļu ir jāziņo par izlietoto naudu, ja to izdodas ietaupīt, tā paliek ģimenei. Arī bērni zina, kur un kā tiek tērēta nauda.
Ciematā tiek pieņemti bērni līdz astoņu gadu vecumam, kuriem pēc speciālistu apskates netiek konstatētas psihiskas slimības. Bioloģiskie brāļi un māsas paliek kopā vienā ģimenē. Par bērniem tiek sūtītas ziņas uz Insbruku, kur atrodas «SOS Kinderdorf International» galvenā mītne. Katram bērnam ar laiku rodas sponsori, kas viņu kontā ieskaita naudu konkrēta mērķa realizēšanai. Juris Valmiers paskaidro, ka galvenie sponsorētāji esot pensionāri no ārzemēm.
Īslīces bērnu ciematā ir satikušies cilvēki, kas savu dzīvi ir radikāli mainījuši. Ciemata direktors Juris Valmiers ilgus gadus strādājis par Veselavas pagasta vecāko, bet tad nolēmis kļūt neatkarīgs no valsts. Ciematā ierodas bērni, kurus piemeklējusi dzīves traģēdija un kam vajadzīga drošības sajūta. Mammas darbā dzīves jēgu atradušas tās sievietes, kurām liktenis nav lēmis ģimeni un bērnus vai kurām bērni izauguši. Dzīve ciematā nav tikai darbs algas dēļ, bet veids, kā rast tai piepildījumu, dāvājot mīlestību bērniem.
