Initas Šalkovskas stāstītās pasakas veido izpratni par pasaules kārtību.
Vilces pagasta Blankenfeldes muižā nākamsestdien, 26. augustā, pulksten 18 piestās ceļojošais mūzikas un mākslas festivāls “Vadātājs”, ko ar Valsts kultūrkapitāla fonda un citu atbalstītāju palīdzību organizē biedrība “Hi”. Festivāla programma solās būt daudzveidīga, un, kas nav mazsvarīgi, festivāla apmeklējums ir bez maksas. Muzicēs grupa “Židrūns”, Elizabete Balčus, kuras sniegumu papildinās vīdžejs Oore, ar ugunsšovu uzstāsies Alešs Volkers (Alesh Walker), bet uz stāvizrādi “Kāds sakars” aicina komiķis Denis Tulpe. Tāpat tiks demonstrētas Latvijas režisoru īsfilmas, būs iespēja apskatīt muižas kompleksu un zvanu muzeju. Savukārt tautas pasakas stāstīs Inita Šalkovska, bet to skanisko telpu uzburs mūziķis Mikus Čavarts.
Pasaku stāstnieces bērnība ir saistīta ar Jelgavas pusi, tai skaitā Vilci. “Kad man prasa, no kurienes es esmu, saku – no Jelgavas apkārtnes. Piedzimu Dobelē, ar vecākiem esmu dzīvojusi Zaļeniekos, tad Vilces pagastā, vairākus gadus – Glūdas pagastā. Pabeidzu Spīdolas ģimnāziju, studēju Rīgā, tagad dzīvoju Raunas novada Drustu pagastā,” teic I.Šalkovska, kura jau kopš astoņu gadu vecuma piedalījusies stāstnieku konkursos, un uzsver – tieši skolai bijusi liela ietekme viņas kā stāstnieces veidošanā. Savukārt skolas gados stāstnieku konkursā “Teci, teci, valodiņa” iegūtais Stāstnieku ķēniņienes tituls viņu pavada vēl šodien. Klausoties I.Šalkovskas vēstījumā par sevi, šķiet, ka arī šajā brīdī viņa stāsta kādu stāstu – ar intonācijām un uzsvariem īstajās vietās.
– Stāstnieku konkursos piedalāties kopš astoņiem gadiem – diezgan agrs vecums.
Visi domāja, ka es labi māku lasīt, bet patiesībā labi mācēja lasīt mans brālis – to, ko izlasīja, viņš man pārstāstīja. Tad es pārstāstīju citiem. Vērīgi skolotāji novērtēja, ka es tā varu. Piedalījos folkloras kustībā, gāju dažādās folkloras kopās. Caur bērnu un jauniešu folkloras pasākumu “Pulkā eimu, pulkā teku” apmēram 2004. gadā piedalījos stāstnieku konkursā un ieguvu augstāko titulu – “Stāstnieku ķēniņiene”. Tagad tā ironiski saku, ka tas bija zīmīgs manas karjeras punkts, jo kāda gan tur tolaik karjera – man tas bija vienkārši konkurss, daļa no skolas dzīves. Biju sasniegusi to augstāko un domāju, ka mani tas vairs neinteresē. Ko gan cilvēks 14 gados var darīt ar tādu titulu un pasakām? Bet tad dzīve tā iegrozījās, ka man arvien vairāk un vairāk sāka interesēt saturīgi stāstīt pasakas. Visvairāk jau man patīk klausīties, bet nav tā, ka visi stāstītu pasakas. Tad reizēm atliek klausīties, ko stāstu es pati.
– Vai jūsu talants ir ielikts jau šūpulī, mantots no vecākiem?
Esmu ceturtais, jaunākais, bērns ģimenē. Mani vecāki vienmēr ir dzīvojuši laukos un bijuši aizņemti ar lauku darbiem. Man, protams, bija pienākumi un darbiņi, kas jāpaveic, bet mēs ar brāli mēģinājām no tiem izvairīties. Lai vai kā, mums vienmēr ir bijis laiks un iespēja klusam vērojumam.
Viena no spilgtākajām dzīves ainām ir, ka es apmēram piecu gadu vecumā Vilcē, kur kādreiz dzīvojām, sēžu zem aličām, neko nedomāju, neko nedaru. Ir vasaras beigas, rudens, starp zariem un lapām spīd saule, laiku pa laikam nokrīt kāda dzeltena plūmīte. Tā sajūta, ka viss notiek, manī ir tādēļ, ka mūs netirdīja un vienmēr neizvaicāja, kur bijām un ko darījām. Īpaši jau mamma vienmēr ir turējusi par vērtību redzēt to, kas notiek apkārt. Kad niķojāmies, mamma parādīja uz debesīm – bet tu skaties, cik skaisti mākoņi iet! Un tas niķis kaut kur aizpeldēja kopā ar mākoņiem. Domāju, tas ir būtiskākais. Atšķirībā no aktiermākslas stāstniecībā svarīgs ir stāsts un spēja redzēt, bet aktiermākslā svarīga ir spēja to izpildīt. Tas nenozīmē, ka tradicionālajā stāstniecībā izpildīšana būtu tālākajā plānā. Būtisks ir vērojums un tas, lai apkārtējie cilvēki dotu cits citam iespēju un laiku, un vietu.
– Stāstnieki asociējas ar sievām un vīriem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Jūs savu stāstnieces ceļu sākāt jauna.
Man jau patīk tie vectētiņi un vecmāmiņas, un, lai pie viņiem tiktu, es sāku studēt latviešu folkloru Kultūras akadēmijā. Tad braucu ekspedīcijās, klausījos.
Laika gaitā esmu satikusi dažāda vecuma brīnišķīgus stāstniekus. Arī bērni un jaunieši ir brīnišķīgi joku plēsēji, anekdošu stāstnieki, spoku stāstu zinātāji. Svarīgi stāstīšanā ir noorganizēt apstākļus, lai visi stāstītājā klausās, lai viņi uzticas, ka tas, ko stāstīs stāstnieks, būs tā vērts. Tad arī divpadsmitgadīgs cilvēks var būt lielisks stāstnieks, ja viņš sajūt paļāvību.
– Stāsti, ko stāsta divpadsmitgadnieks un trīsdesmitgadnieks, droši vien atšķiras.
Jā, protams. It kā nevajadzētu nošķirt, bet var redzēt, vai tie ir pieredzēti stāsti no pašu, pazīstamu vai nepazīstamu cilvēku dzīves vai internetā lasīti, vai tradicionālās pasakas. Nedaudz citādi ir. Bet vienu un to pašu pasaku var tik dažādi izstāstīt.
– Kādi ir jūsu stāsti? Izmantojat tautas pasaku mantojumu vai smeļaties arī pieredzē?
Kā kuru reizi vajadzīgs. Man ļoti patīk pasakas, es tās varu stāstīt bezgala daudz reižu. Man ir dažas mīļas, kuras varu stāstīt un stāstīt, bet reizēm ir tādi stāsti, kurus nevar neizstāstīt. Ja redzu, ka ir atbilstoša situācija un ka esmu ko līdzīgu pieredzējusi vai dzirdējusi, mēle tā vien laužas izstāstīt.
Ar pasakām arī ir tā, ka jāredz, vai ir piemērots brīdis, vai cilvēki būs spējīgi klausīties. Ja jāiet darbā un jāstrādā, jākoncentrējas uz ko citu, nav ko uzbāzties.
– Minējāt, ka jums ir dažas mīļas pasakas.
Man ir mīļa pasaka par pulksteņmeistaru. Tā gan būs daudziem zināma – aptuveni pirms pieciem gadiem atkal ir izdota pasaku izlase, tāda bieza grāmata. Un tur ir gara, gara pasaka par to, kā viens puisis gribēja izmācīties pulksteņmeistara amatā. Beigu beigās izmācījās ar un uztaisīja brīnumainu pulksteni.
– Šī pasaka jums mīļa tās koda vai kāda cita iemesla dēļ?
Ko jūs domājat ar vārdu “kods”?
– Pamācību.
Man bija tāds gadījums. Biju uzaicināta Nākotnes ciemā uz pensionāru sarīkojumu viņus izklaidēt ar pasakas stāstījumu. Visi mani uzmanīgi klausījās, stāstīju to pašu pasaku par pulksteņmeistaru. Tā ir gara pasaka, es to stāstu kādas 15 minūtes. Beigās viens kungs pie manis pienāca klāt un teica: “Man jau patika, kā jūs stāstījāt, tikai – kur ir morāle?” Pasakā daudz kas notiek, bet viņam pietrūka tā rezumē. Es tikai pieklājīgi no viņa atgaiņājos un tā arī neizteicu morāli. Šajā pasakā nav tik pliki vien – morāle, un cauri. Tas ir cilvēka ceļojums, kā viens zemnieku puisis kļūst par pulksteņmeistaru, labu pulksteņmeistaru, un beigu beigās par ķēniņa meitas vīru. Tas pasakās ir burvīgākais. Es piemeklēju tādas, kurās nav tā kā kulaks uz acs, bet kur kulaks tuvojas acij, veidojot saprašanu par pasaules kārtību. Tādas pasakas man patīk.
Un vēl man patīk piemeklēt pasakas pēc pierakstīšanas vietas. Ļoti iespējams, ka Blankenfeldē stāstīšu samērā netālu pierakstītu pasaku. Tam, kur pasaka pierakstīta, it kā nav nozīmes, jo tās ir tik ļoti līdzīgas Latvijas, Baltijas, Eiropas un arī pasaules kontekstā. Taču man ir daudz vieglāk iedomāties, ka kāds cilvēks no Bramberģes tur, tajā kalnā, tajā mājā, dzīvo un stāsta un kāds varētu būt viņa vides redzējums. Tā ir tāda mana sarunāšanās caur pasaku ar to, kas ir bijis, jo pasakā ir saglabājušies cilvēku priekšstati par notikumu. Kad stāstu pasaku, man ir viegli apjaušama un neizstāstāma sajūta, ka es piedalos tai kopīgajā laukā, kur kādreiz dzīvojuši šie pasaku teicēji.
– Pasaku lasīšanu un stāstīšanu parasti saista ar bērniem, bet minējāt, ka esat tās stāstījusi arī senioriem. Droši vien katrā vecumā cilvēks pasakā saskata ko citu – līdzīgi, kā lasot “Vinniju Pūku” vai “Mazo princi”.
Tur ir tā burvība. Pasakas ir universālas. Svarīgs darbs ir būt par vēstnieku, kas apkārtējiem saka – pasakas ir vērtīgas, pasakas klausīties ir svarīgi, sanāksim kopā, sasēdīsim un klausīsimies. Un tad vajag arī labu stāstnieku, kas ne pašmērķīgi, bet pa ceļam parāda – tas ir tā vērts.
– Kāds ir labs stāstnieks?
To jau var redzēt. Tāds, kurš īstajā laikā pastāsta īsto stāstu. Tikpat labi tas var būt liels pļāputaša, bet var būt arī klusējošs vīrs, kurš izstāsta kādu zvejnieku stāstu. Labs stāstnieks redz brīdi, kad iepriekš pieredzēto vai zināšanas par iepriekšējo (visi stāsti ir kaut kas iepriekšējs – iepriekš piedzīvots vai izlasīts) ielikt tagadējā, un to labi izstāsta. Bet neņemos teikt, ko nozīmē labi izstāstīt. Gribu uzsvērt, ka vārdu krājums, dikcija, žesti, mīmika ir svarīgi, bet, manuprāt, tradicionālajā kultūrā tas viss ir otrajā plānā. Pirmajā plānā ir stāsts.
Stāstīt sāku pieaugušo auditorijām, ļoti baidījos stāstīt bērniem, jo ar viņiem neesmu bijusi nekādā saistībā – biju arī jaunākā no radiniekiem. Tad sāku strādāt bērnudārzā kā pasaku stāstniece, bet bija blakus cilvēks, kas teica – pasaka būs balva par labu uzvedību. Sajust, vai ir labi, vai ir interesanti, vai ir piederīgi situācijai, – tā ir prakse.
– Kāpēc ir svarīgi klausīties pasakas?
Pirmais man nāk prātā ritms – notikumu ritms pasakā. Pasakā ir spraigs sižets, darbības atkārtojas – trīsreiz dodas ceļā, trīsreiz kaujas ar pūķi vai velnu, trīsreiz satiek kādus dzīvniekus vai gaida deviņus gadus. Viss pasakās notiek pēc zināmas loģikas un likumsakarībām. Stāstot es ieeju tai pasaulē, kas reiz ir izlasīta.
Daudz lasot, klausoties un stāstot pasakas, cilvēks gūst pieredzi, zina, kas gaidāms tālāk. Nereti, lasot pasaku grāmatu, šķiet – šī ir tāda pati vai gandrīz tāda pati kā iepriekšējā. Ar laiku, uztverot motīvus, var nojaust, kā tā pasaka tālāk veidosies.
Vēl pasakā vienmēr ir atrisinājums un izeja no situācijas. Ir tik labi zināt – lai ietu kā iedams, viss kaut kā ir atrisināms. Pasakās ir pamācības, bet tās nekaitina atšķirībā no didaktiskas pirksta kratīšanas.
– Kas jūs pašu piesaista pasakās?
Kad es stāstu pasaku, daudz neko citu nedomāju, piedalos notikumā. Tieši stāstīšana vai laba stāstījuma klausīšanās man ir veids, kā piedzīvot to, kas notiek pasakā. Man nav talanta uz labu teoretizēšanu, pasaku analīzi. Es labi jūtos tais piedzīvojumos, tai asprātībā, kas ir uzkrāta pasakas tekstā. Labi jūtos, uzzinot par kādreizējo pasakas stāstīšanas kontekstu, redzot, kā pasaka, tajā esošie joki iedarbojas uz klausītāju. Nebeidzu brīnīties, kā cilvēkiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem, patīk dzirdēt jau dzirdēto un vēlreiz pasmieties vai pabēdāties. Nav obligāti katru reizi jācenšas atrast ko jaunu.
– Vai ir svarīgs diennakts laiks, kad stāstīt pasakas?
Vienu gan es varu pateikt – nav ko vasarā spiest uz pasaku stāstīšanu. Blankenfeldē būsim vasaras pievakarē, gan jau viss izdosies, jo cilvēki speciāli brauks, lai klausītos. Vasarā jādzīvo vasaras dzīve. Ja ārā ir tādi laikapstākļi, kad vairāk gribas būt istabā, tad arī jāsēž istabā un jāstāsta pasakas. Jādzīvo saskaņā ar notiekošo.
– Kādi ir jūsu ģimenes pasaku stāstīšanas rituāli?
Manai meitai ir gads un divi mēneši. Man kāds cilvēks jautāja, vai es viņai stāstu pasakas. Bet es dzīvoju dzīvi un redzu, ka tagad ir svarīgāks kaut kas cits, un jūtos ļoti apmierināta, ka neapgrūtinu bērnu ar darbībām, kas viņam par agru.
– Jūsu stāstījumu Blankenfeldes muižā pavadīs Mikus Čavarta muzicēšana.
Esam kopā darbojušies jau krietni daudz reižu, šī mūsu uzstāšanās būs vienkārša un sirsnīga. Esam šur tur spēlējuši arī starptautiskos pasākumos. Mikus spēlē ne tik daudz melodiskus instrumentus, cik bungas un dažādas perkusijas, rada dažādas brīnumu skaņas. Viņš nodarbojas arī ar pasaku ilustrēšanu. Pasākumā priekšplānā būs stāsts, bet viņš mani pavadīs ar skaņām. Mums ir arī grupa “Pērkonvīri”, kurā gan viss ir citādi. Tur priekšplānā ir mūzika, un es pievienojos kā stāstniece.
